Raivo Šulcs, 21.07.2004.
Neizdevās… Bet tagad par visu pēc kārtas. Ja ideja nav skaidra – paredzētais maršruts Kolka – Ruhnu (vai Sārema) – Kolka (vai jebkura cita vieta LV piekrastē, atkarībā no vēja). Tātad, lielā diena ir klāt. Es pa taisno no darba, cerību spārnots, dodos pretī savai sapņu zemei.
Tīms: Šulcs, Rolfs, Mārtiņš
Ekipējums
Zēni pacentušies godam, ekipējums līmenī. Iepriekšējā kanoe iemainīta pret augstāku un lielāku. Kajaks gan tas pats, vecais, jo jūras kajakus tajās dienās dabūt nebija iespējams. Kanoe integrēti piepūšamie mantu maisi, gaisa “pontoni” un citas extras, ieskaitot ūdens pumpi. Ekipējumā ietilpst: hidrotērpi, GPS, 0.7, alus, paika, visādi snikeri, rezerves airis, ūdens, drēbes, kaudze ar glābšanas vestēm u.t.t. Telefoni atjautīgi iepakoti prezervatīvos. Mārtiņam grūta izvēle, kā izlietot prezervatīvu – iepakot telefonu vai GPS. Izšķīrās par telefonu, jo GPS skaitās ūdensdrošs.
Kajakā, diemžēl, nekas prātīgs neietilpst. Bagāžas nodalījuma funkcija – pārvadāt katliņu un krūzītes…
Robežpunkts
Izlemjam braukt uz Rojas robežpunktu naktī, jo startēt iecerēts ar rītausmu. Gulēt mājās nav vērts, jo ir jau ~23.00. Ziemeļmeita mūs aizvedīs. Rojā esam ap 1.30. Jūrā notiek reāls action: pilns ar kuģu gaismām, krastā zvejnieki izkrauj zivis. Robežsargs mūs ieraugot ap vieniem naktī ir nedaudz izbrīnīts. It īpaši, kad paziņojam, kādā veidā gatavojamies šķērsot robežu. Redzat, likumā konkrētā opcija nav paredzēta. Jūras transporta līdzekļiem šajā gadījumā nepiemīt ne reģistrācijas numurs, ne kuģa nosaukums, ne valsts karogs, ne klase. No otras puses, nekā pretlikumīga arī tur nav.
Neliels apjukums. Robežsargs (tiešām jauks un pretimnākošs cilvēks) sazvanās ar visiem iespējamajiem kolģiem un Ventspils kontrolpunktu. Neviens par tādu gadījumu nav dzirdējis, nezina, ko darīt. Visbeidzot nonākam pie kompromisa: aizpildām jahtas deklarācijas. Galu galā, uz transportlīdzekļu sāniem ir rakstīts modeļa nosaukums, kas var tikt minēts kā kuģa vārds. Tālāk, lai igauņi paši tiek galā. Visa procedūra dēļ divdomīgās situācijas aizņēma apmēram stundu. Solāmies no Kolkas pazvanīt, lai robežsargs var reģistrēt deportu savā žurnālā. Kopš šī brīža sauciet mani par Kapteini Šulcu.
Kolka
Kolkā ierodamies ap trijiem. Nolemjam pasnaust līdz rītausmai. No jūras dveš nakts drēgnums. Ap četriem sākam kravāties. Līdz ar rītausmu arī paliek siltāks. Rolfs paziņo, ka mākoņi, kas staigā gar pamali izskatās aizdomīgi. Šis uz kartes iepriekš aprēķinājis Ruhnu koordinātes, kas ir ievadītas GPS (atceros, tad padomāju, ka būtu nedaudz nepareizi, ja puisis būtu kļūdījies, tomēr virziens izskatās aizdomīgi loģisks). Mārtiņš ievada sākumpunktu – maršruts nosprausts. Sakravājamies. Ziemeļmeita novēl veiksmi un evakuējas. Sievietes jūrā, kā nekā…
Un tad iestājās abloms, kas ietekmēja visu turpmāko braucienu:
1) uz jūras pēkšņi parādās migla. Tāda reāla migla, patiešām. Ne tāds nieks, ka Kolkas bāku (3km) nevar redzēt, bet 50 m rādiusā rodas problēmas. Zvanam, kā šiem. Roja ziņo, ka visi kuģi noenkurojušies un nemaz nedomā kustēt. Zvejnieki sasaucoties ar balsīm.
2) Es kajakā jūtos ērti. Atlikušais tīms ietraušas kanoe… un pirmajā setā gandrīz to piesmeļ. Līdzsvars nesokas. Ar tādu kanoe nav braukts. Rolfs ir pārāk smags un mantas arī sver ne pa jokam. Zēni kategoriski atsakās braukt. Sākam štukot iespējamās opcijas. Pirmā doma – sēdēts tiek pārāk augstu virs ūdens un jāpiešaujas. Otrā doma – mantu izvietojums laivā nav optimāls. Trešā doma – pārkārtoties.
Izkāpjam krastā. Škrobe baigā, jo visi bijām ne pa jokam sadomājušies par Ruhnu jaukumiem. Konteksts atbilst 0.7 atkorķēšanai. Tiek darīts. Biku ieraujam. Parādās apņēmība. Izmēģinām visādus variantus. Finālā paliekam pie tā, ka Mārtiņš močīs ar kajaku, jo Rolfs nav pārliecināts, ka spēs kajakā nosēdēt vismaz 8 stundas, bet Mārtiņš ir ar kajakiem pieredzējis. Vēl kāda nianse – Rolfs ir pārāk liels, lai, ja kas, ielīstu atpakaļ kajakā. Mēs ar Rolfu brauksim ar kanoe. Šis aizmugurē, es priekšā. Jau iepriekš esam daudz braukuši tādā konfigurācijā un piešāvušies pie kanoe vadības. Tādējādi sanāk, ka aizmugurē sēdošajam ir lielāka slodze airēt, kas ir OK pie dotā izvietojuma, bet priekšā sēdošā misija ir netirināties un nemēģināt viļņos apgāzt laivu, pie viena arī airēt.
Štukojam plānu. Laika ir pietiekoši (vējam jāparādās tikai pēc trijiem – četriem dienā). Pulkstens rāda seši no rīta. Migla izklīst. Izdzertais 0.5 vieš optimismu. Atlikumu pataupām. Dzimst koncepts: Sārema. Pagājušajā nedēļā Mazirbē Saares bāku varēja redzēt ar neapbruņotu aci. Virziens principā skaidrs. Kuģojam gar krastu, piešaujamies vadīt kanoe nelielos sānviļņos.
Apmēram ap Saunagu rodas labāka doma: kāpēc tērēt spēkus airējot gar krastu, ja varam slīpi braukt jūrā un pret Mazirbi ieraudzīt bāku. Tā arī darām. Airējam, viss noris gludi, viļņi nav pārāk lieli, šķeļ laivas priekšgalu, neliels pretvējš, kas braukšanu padara vieglāku (nekā ja būtu sānvējš). Debesis smukas un saulainas. Viss, kā stāstīts Windguru. Jūras krastā redzam orientieri – Mazirbes skatu torni. Jāsāk meklēt Saaremaa bāka.
Jūra; Melnais Janka
Kas meklē, tas atrod. Tālumā ieraugām bāku. Apņēmība aug. Laika joprojām pietiek. Pēc kādas stundas (varbūt vairāk vai mazāk, jo jāatzīst, ka viļņos vilkt ārā mobilo un nemitīgi skatīties pulkstenī nav visai ērti) saprotam – malduguns. Airējam tuvāk objektam – motorlaiva. Piebrauks klāt, uzprasīs ceļu. Sacīts, darīts. Vēl pēc kāda laika jau var redzēt, ka laivai ir LV karogs.
Un šajā vietā, lūdzu, visi pienes ūdeni. Šī ir stāsta kulminācija, jeb sireālā daļa, kas atsver visu pārējo. Motorlaivā ir Melnais Janka! Apmēram 7 km jūrā, kas no dotās pozīcijas izskatās savādāk nekā kartē, jebšu gandrīz “jūras vidū”, koki tik augsti, kā būtu bildēti fotogrāfijā…
Liriska atkāpe – lieta tāda, ka Mazirbes slavenību Melno Janku biju redzējis pa TV un Janka atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pa TV gāja dažādi propagandas raidījumi. Viens no tiem, no sērijas “kā Eiropu sagaidīja Mazirbē”. Sagaidīšana notika kaut kur mežā, ar urnas pievešanu klāt. Piknikā bija atbraucis R. Gobziņš un vēl visādi mākslinieki un tamlīdzīgi āksti. Un bija vietējais zvejnieks – slavenība – Melnais Janka. Man radās iespaids, ka pasākums notiek dēļ Jankas, jo pret viņu visi izturējās ar cieņu. Melno Janku grūti aprakstīt: augums virs 2 m (tātad iespaidīgs uz pārējo latviešu fona), čirkaini melni mati (frizūra) kā nēģerim, samērā kalsns, bet kā jau visu mūžu zvejnieks. Garas rokas. Seja kaut kas vidējs starp nosauļotu čigānu un ogļraci, bet vairāk uz brūno. Zobi pārklājušies ar nikotīna darvu. Mutē neiztrūkstošā cigarete. Bet galvenais ir degošas (psihas!) acis: melnas, lielas un izvalbītas. Kā čigānam, bet vēl trakāk. Īsāk sakot, efektīvi – pekles radījums. Melnais Janka raidījumā vienīgais koda aliņus. Par Eiropu izteicās īsi. Neesmu dzirdējis intervijas ar McGowanu, bet viedums varētu būt līdzīgs. Janka, tātad, koda un rotaļājās ar lielu nazi. Atbraukušie vēlēšanu darbinieki un policists arī izturējās pret Janku ar cieņu. Piemēram, reibuma stāvoklī tak teorētiski vēlēt nedrīkst… Pēc biļetena iemešanas Janka slaidi nospļāvās un paziņoja, ka jāiet tīrīt zivis. Liriskas atkāpes beigas…
Jūras dēmons ar draugiem neliekas mūs redzot. Zvejnieki ņēmās ap salūzušu trali. Viņus mūsu parādīšanās jūras vidū nepārsteidz tik ļoti, lai pievērstu tai uzmanību. Dreifējam tuvāk. Dreifējam, jo esam sastapušies ar “jūras viļņiem”. Jūrā vējš ir lielāks un viļņi augstāki un garāki, bet lēzenāki. Pēc augstāk redzamās kartes varam spriest, ka acīmredzot, bijām izairējuši ārpus cietzemes aizvēja. Ņemot vērā kanoe iegrimi un fenomenu “kuģu savstarpējā pievilkšanās”, t.i. satuvojoties jūrā diviem priekšmetiem sāk darboties nesaprotami spēki, esam uzmanīgi. Apmēram septiņus metrus no motorlaivas sakām Jankam “Labdien”. Veči paskatās uz atbild “Labdien”, bet turpina strādāt, neliekas traucēties.
Šiem izdodas iedarbināt savu verķi. Mums atliek vien riņķot drošā attālumā un gaidīt. Beidzot motors apklust. Sakām vēlreiz “Labdien, sakiet lūdzu, kur ir Sārema.” Viens no zvejniekiem atbild “Apmēram 30 km tur (uz ziemeļiem)”. Tagad arī Melnais Janka tā daudznozīmīgi paskatās (skatiens līdz kaulam paņem) un vēlreiz norāda virzienu “jā, tur”. Un tā jocīgi skatās. Ksenofobi gatavie. Sākam airēt. Vienojamies, ka ja ieraugām bāku, airējam, ja ne, braucam krastā.
Tālais ceļš mājup
Esam noairējuši apmēram kilometru. Kā vēlāk paksatījāmies pēc GPS – 8 km no krasta. Bāku kā neredz, tā neredz, tas nepārliecina. Vienu brīdi it kā ieraugām (bāka ir sarkana), bet tūlīt pazaudējam. Apkārt maldugunis – tīklu karogi. Izteiktas šaubas par īsto virzienu. Pulkstenis rāda aptuveni ~11.30. Laika vairs nav daudz. Kanoe priekšgals krīt no viļņa vilnī, lēzeni, taču iepriekš nedaudz paceļoties gaisā, ar šļakstu. Nolemjam doties krastā, braukt nezināmā virzienā ir pārāk riskanti.
Atpakaļceļu kopumā varētu dēvēt pa pasākuma ekstrēmo daļu. Lieta tāda, ka viļņi tagad ir iesāņus – no aizmugures. Tas nozīmē, ka Rolfam kanoe aizmugurē pie lielās iegrimes rodas sajūta, ka ļoooti lēēēnām slīkstam… igauņu stilā… tā lēēēnām… Faktiski, viena līdzsvara kļūda vai notizlošanās un reāls ekstrēms garantēts uz ilgāku laiku. Memberi sūdzas pa jūras slimību, jo viļņi vairs nav redzami, tikai sajūtami. Uz mani tas it kā neatstāj iespaidu, jo mani joprojām silda izdzertais brendijs. Lai gan, uzdrošinos teikt – varbūt pieredze no pirmā brauciena uz Ruhnu kopā ar Ed.Toreiz braucām ar katamarānu, naktī no Bolderājas pie opcijas “stiprs vējš”. Klaustro efekts, neapvemts nepalika neviens peldlīdzekļa kvadrātcentimetrs. Katrs no mums toreiz domāja to sliktāko. Komanda bija tikpat zaļa (i mean pēc sejas krāsas) kā pasažieri. Takoje ņezabuģeš.
Tad lūk, reāli močījam. Mārtiņš kajakā atpaliek. Viņam tā kā strjoms mazāks. Slēgta tipa laiva, kā nekā. Citādi, no šejienes pieņēmums – jūrā solidaritāte ir stipri teorētiska opcija. Piemēram, ja Mārtiņš apgāztos, mēs gribēdami nespētu pagriezt laivu sāniski pret viļņiem un palīdzēt. Vai otrādi. Krasts kā nepaliek tuvāk, tā nepaliek. Teamworks. Viena kļūda, un…
Kļūda nenotika. Pēc nezin-cik-ilga-laika beidzot esam krastā. Allah Akbar! Izritinām brezentu, autopilotā izdzeram pa aliņam, šleht, atrubs. Slodze tomēr ne pa jokam, arī gulēts naktī nav. Rolfs guļ apģērbies, bet neapsegtu galvu. Es uz muguras – apakšbiksēs, bet automātiski apsedzu galvu. Mārtiņš, savukārt, apakšbiksēs, uz vēdera. Spīd saule, ir pusdienlaiks. Sajūtas pēc pamošanās ir adekvātas katra ķermeņa stāvoklim miega laikā (nekad neaizmiedziet saulē, lūdzu, ja…). Klāt reāli nodegušajām kājām nenormāli sāp galva.
Nopeldos. Puslīdz paliek OK. Izbrīns. Kajaks stāv pusizvilkts sausumā. Uz priekšējā bagāžas nodalījuma piesprādzēts GPS. Pases, telefoni un citas ekstras mētājas netālu no guļvietas. Kanoe bez pieskatīšanas arī mētājās kaut kur līdzās (nekad nemēģiniet to atkārtot Rīgas Jūrmalā!).
Mazirbe – Irbe – Irbes tilts
Turpmākais ceļojums ir pieskaitāms pie komunālas laivošanas. Mārtiņš ar kajaku gar piekrasti atpūšas. Nezinu, kā Rolfs, bet es samērā mokos. Mārtiņš mierīgi slīd gar krastu, mēs kapājam. Man nav mērķa un spēka arī nav. Nedaudz aiz Sīkraga piestājam paēst. Atrodam jauku pāri ar LMT pieslēgumu, nosūtam tuviniekiem SMS, tipa – dzīvi esam. Mācība: nekur nedoties ar Tele2 pieslēgumu kabatā. Vējš pieņemas spēkā, precīzi kā Windguru solīts. Faktiski jau viļņi tagad ir lielāki kā jūrā pa dienu, bet krasta tuvumā darbojas psiholoģiskais moments – viļņi ir izprieca.
Ap 19.00 vai vēlāk iebraucam Irbes upē. Ar lielām mokām, skraidīšanu pa kāpām Ventspils Tele2 zonas meklējumos nosūtam īsziņu Ziemeļmeitai: “SOS. Luudzu izglaab, brauc uz Irbes tiltu shovakar”… Līdz tiltam 5 km. Airējam. Samērā besis, tai pat laikā jocīga sajūta no jūras iebraukt upē – klusumā, mierīgā ūdenī.
Fināls
Varēja jau rakstīt izvērstāk. Daudzas lietas netika pieminētas, piem., vecais draugs (no pagājušās nedēļas) pensis jūrnieks, kurš jūras krastā neiztrūkstoši patrulē ar binokli un zīmēja mums smiltīs kompasu un deva pamācības.
Kopā noairējām nedaudz vairāk kā 40 km. Teorētiski, ja netērētu spēkus, būtu tikuši līdz Ruhnu vai Saaremaa (ja brauktu pa taisno Mazirbe – Sāre). Laika apstākļi precīzi atbilda prognozei. Drošāk ir braukt jūras kajakos.
Lai gan man personīgi sāp visas maliņas, šiten dur, tur sāp, galva negrozās, ievilkt gaisu nevar, kājas nelokās, izsaku cerību, ka brauciens nav pēdējais un finālā vainagosies ar izdošanos.
{:}{:en}
Raivo Šulcs, 21.07.2004.Neizdevās… Bet tagad par visu pēc kārtas. Ja ideja nav skaidra – paredzētais maršruts Kolka – Ruhnu (vai Sārema) – Kolka (vai jebkura cita vieta LV piekrastē, atkarībā no vēja). Tātad, lielā diena ir klāt. Es pa taisno no darba, cerību spārnots, dodos pretī savai sapņu zemei. Tīms: Šulcs, Rolfs, MārtiņšEkipējums
Zēni pacentušies godam, ekipējums līmenī. Iepriekšējā kanoe iemainīta pret augstāku un lielāku. Kajaks gan tas pats, vecais, jo jūras kajakus tajās dienās dabūt nebija iespējams. Kanoe integrēti piepūšamie mantu maisi, gaisa “pontoni” un citas extras, ieskaitot ūdens pumpi. Ekipējumā ietilpst: hidrotērpi, GPS, 0.7, alus, paika, visādi snikeri, rezerves airis, ūdens, drēbes, kaudze ar glābšanas vestēm u.t.t. Telefoni atjautīgi iepakoti prezervatīvos. Mārtiņam grūta izvēle, kā izlietot prezervatīvu – iepakot telefonu vai GPS. Izšķīrās par telefonu, jo GPS skaitās ūdensdrošs. Kajakā, diemžēl, nekas prātīgs neietilpst. Bagāžas nodalījuma funkcija – pārvadāt katliņu un krūzītes…Robežpunkts
Izlemjam braukt uz Rojas robežpunktu naktī, jo startēt iecerēts ar rītausmu. Gulēt mājās nav vērts, jo ir jau ~23.00. Ziemeļmeita mūs aizvedīs. Rojā esam ap 1.30. Jūrā notiek reāls action: pilns ar kuģu gaismām, krastā zvejnieki izkrauj zivis. Robežsargs mūs ieraugot ap vieniem naktī ir nedaudz izbrīnīts. It īpaši, kad paziņojam, kādā veidā gatavojamies šķērsot robežu. Redzat, likumā konkrētā opcija nav paredzēta. Jūras transporta līdzekļiem šajā gadījumā nepiemīt ne reģistrācijas numurs, ne kuģa nosaukums, ne valsts karogs, ne klase. No otras puses, nekā pretlikumīga arī tur nav. Neliels apjukums. Robežsargs (tiešām jauks un pretimnākošs cilvēks) sazvanās ar visiem iespējamajiem kolģiem un Ventspils kontrolpunktu. Neviens par tādu gadījumu nav dzirdējis, nezina, ko darīt. Visbeidzot nonākam pie kompromisa: aizpildām jahtas deklarācijas. Galu galā, uz transportlīdzekļu sāniem ir rakstīts modeļa nosaukums, kas var tikt minēts kā kuģa vārds. Tālāk, lai igauņi paši tiek galā. Visa procedūra dēļ divdomīgās situācijas aizņēma apmēram stundu. Solāmies no Kolkas pazvanīt, lai robežsargs var reģistrēt deportu savā žurnālā. Kopš šī brīža sauciet mani par Kapteini Šulcu.Kolka
Kolkā ierodamies ap trijiem. Nolemjam pasnaust līdz rītausmai. No jūras dveš nakts drēgnums. Ap četriem sākam kravāties. Līdz ar rītausmu arī paliek siltāks. Rolfs paziņo, ka mākoņi, kas staigā gar pamali izskatās aizdomīgi. Šis uz kartes iepriekš aprēķinājis Ruhnu koordinātes, kas ir ievadītas GPS (atceros, tad padomāju, ka būtu nedaudz nepareizi, ja puisis būtu kļūdījies, tomēr virziens izskatās aizdomīgi loģisks). Mārtiņš ievada sākumpunktu – maršruts nosprausts. Sakravājamies. Ziemeļmeita novēl veiksmi un evakuējas. Sievietes jūrā, kā nekā… Un tad iestājās abloms, kas ietekmēja visu turpmāko braucienu: 1) uz jūras pēkšņi parādās migla. Tāda reāla migla, patiešām. Ne tāds nieks, ka Kolkas bāku (3km) nevar redzēt, bet 50 m rādiusā rodas problēmas. Zvanam, kā šiem. Roja ziņo, ka visi kuģi noenkurojušies un nemaz nedomā kustēt. Zvejnieki sasaucoties ar balsīm. 2) Es kajakā jūtos ērti. Atlikušais tīms ietraušas kanoe… un pirmajā setā gandrīz to piesmeļ. Līdzsvars nesokas. Ar tādu kanoe nav braukts. Rolfs ir pārāk smags un mantas arī sver ne pa jokam. Zēni kategoriski atsakās braukt. Sākam štukot iespējamās opcijas. Pirmā doma – sēdēts tiek pārāk augstu virs ūdens un jāpiešaujas. Otrā doma – mantu izvietojums laivā nav optimāls. Trešā doma – pārkārtoties. Izkāpjam krastā. Škrobe baigā, jo visi bijām ne pa jokam sadomājušies par Ruhnu jaukumiem. Konteksts atbilst 0.7 atkorķēšanai. Tiek darīts. Biku ieraujam. Parādās apņēmība. Izmēģinām visādus variantus. Finālā paliekam pie tā, ka Mārtiņš močīs ar kajaku, jo Rolfs nav pārliecināts, ka spēs kajakā nosēdēt vismaz 8 stundas, bet Mārtiņš ir ar kajakiem pieredzējis. Vēl kāda nianse – Rolfs ir pārāk liels, lai, ja kas, ielīstu atpakaļ kajakā. Mēs ar Rolfu brauksim ar kanoe. Šis aizmugurē, es priekšā. Jau iepriekš esam daudz braukuši tādā konfigurācijā un piešāvušies pie kanoe vadības. Tādējādi sanāk, ka aizmugurē sēdošajam ir lielāka slodze airēt, kas ir OK pie dotā izvietojuma, bet priekšā sēdošā misija ir netirināties un nemēģināt viļņos apgāzt laivu, pie viena arī airēt. Štukojam plānu. Laika ir pietiekoši (vējam jāparādās tikai pēc trijiem – četriem dienā). Pulkstens rāda seši no rīta. Migla izklīst. Izdzertais 0.5 vieš optimismu. Atlikumu pataupām. Dzimst koncepts: Sārema. Pagājušajā nedēļā Mazirbē Saares bāku varēja redzēt ar neapbruņotu aci. Virziens principā skaidrs. Kuģojam gar krastu, piešaujamies vadīt kanoe nelielos sānviļņos. Apmēram ap Saunagu rodas labāka doma: kāpēc tērēt spēkus airējot gar krastu, ja varam slīpi braukt jūrā un pret Mazirbi ieraudzīt bāku. Tā arī darām. Airējam, viss noris gludi, viļņi nav pārāk lieli, šķeļ laivas priekšgalu, neliels pretvējš, kas braukšanu padara vieglāku (nekā ja būtu sānvējš). Debesis smukas un saulainas. Viss, kā stāstīts Windguru. Jūras krastā redzam orientieri – Mazirbes skatu torni. Jāsāk meklēt Saaremaa bāka.Jūra; Melnais Janka
Kas meklē, tas atrod. Tālumā ieraugām bāku. Apņēmība aug. Laika joprojām pietiek. Pēc kādas stundas (varbūt vairāk vai mazāk, jo jāatzīst, ka viļņos vilkt ārā mobilo un nemitīgi skatīties pulkstenī nav visai ērti) saprotam – malduguns. Airējam tuvāk objektam – motorlaiva. Piebrauks klāt, uzprasīs ceļu. Sacīts, darīts. Vēl pēc kāda laika jau var redzēt, ka laivai ir LV karogs. Un šajā vietā, lūdzu, visi pienes ūdeni. Šī ir stāsta kulminācija, jeb sireālā daļa, kas atsver visu pārējo. Motorlaivā ir Melnais Janka! Apmēram 7 km jūrā, kas no dotās pozīcijas izskatās savādāk nekā kartē, jebšu gandrīz “jūras vidū”, koki tik augsti, kā būtu bildēti fotogrāfijā… Liriska atkāpe – lieta tāda, ka Mazirbes slavenību Melno Janku biju redzējis pa TV un Janka atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pa TV gāja dažādi propagandas raidījumi. Viens no tiem, no sērijas “kā Eiropu sagaidīja Mazirbē”. Sagaidīšana notika kaut kur mežā, ar urnas pievešanu klāt. Piknikā bija atbraucis R. Gobziņš un vēl visādi mākslinieki un tamlīdzīgi āksti. Un bija vietējais zvejnieks – slavenība – Melnais Janka. Man radās iespaids, ka pasākums notiek dēļ Jankas, jo pret viņu visi izturējās ar cieņu. Melno Janku grūti aprakstīt: augums virs 2 m (tātad iespaidīgs uz pārējo latviešu fona), čirkaini melni mati (frizūra) kā nēģerim, samērā kalsns, bet kā jau visu mūžu zvejnieks. Garas rokas. Seja kaut kas vidējs starp nosauļotu čigānu un ogļraci, bet vairāk uz brūno. Zobi pārklājušies ar nikotīna darvu. Mutē neiztrūkstošā cigarete. Bet galvenais ir degošas (psihas!) acis: melnas, lielas un izvalbītas. Kā čigānam, bet vēl trakāk. Īsāk sakot, efektīvi – pekles radījums. Melnais Janka raidījumā vienīgais koda aliņus. Par Eiropu izteicās īsi. Neesmu dzirdējis intervijas ar McGowanu, bet viedums varētu būt līdzīgs. Janka, tātad, koda un rotaļājās ar lielu nazi. Atbraukušie vēlēšanu darbinieki un policists arī izturējās pret Janku ar cieņu. Piemēram, reibuma stāvoklī tak teorētiski vēlēt nedrīkst… Pēc biļetena iemešanas Janka slaidi nospļāvās un paziņoja, ka jāiet tīrīt zivis. Liriskas atkāpes beigas…