Teksts un foto: Ivars Dannebergs
Pēc Kolkas brauciena tāds maziņš āķītis bija lūpā aizķēries. Ar divējādām emocijām lasīju par gatavošanos lielajiem airējieniem pāri līcim un uz Sāremā. No vienas puses gribējās piedalīties šādā piedzīvojumā, bet no otras puses apzinājos, ka neesam gatavi tik nopietniem airēšanas pasākumiem ne fiziski, ne morāli. Domājot par to, kā alternatīvā ideja prātā iešāvās iespēja apceļot Igaunijas salas. Ķēros pie jautājuma “detalizētas analīzes”, pateicoties Google maps, ātri vien tika apzināts piedāvājums “vienkāršiem atpūtniekiem”, (lasi – ne vairāk kā 20 km dienā). Un tā ideja tika noglabāta pie citām labām idejām ar domu – jāpagaida, kamēr uz augustu jūra iesils. Kaut kad jūlija sākumā www.jūraslaivas.lv parādījās bildes un apraksti par braucienu uz Hiiumaa no Hāpsalas puses. Tas nostrādā kā katalizators, un ataust atziņa, ka ideālais laiciņš, kas ir jau kopš jūnija sākuma, kaut kad varētu arī izbeigties. Kā nākamais nāk saprašana, ka patiesībā jau šajā nedēļas nogalē Latvijā mūs nekas netur. Ātri tiek veikti nepieciešamie organizatoriskie pasākumi – SoTs aizrunāts un brīva pirmdiena arī.
Piektdienas vakarā ar pēdējo prāmi, kas atiet 24:00, ierodamies Muhu, atrodam nomaļu vietiņu, kur uzsliet telti, un liekamies uz auss. Nākamā rītā laiciņš mūs nepieviļ un saulīte jau diezgan agri izdzen no telts. Iekrāmējamies laivā. Bažas par to, vai visām mantām pietiks vietas (šis ir pirmais vairāku dienu brauciens ar SoTiem) izrādās nepamatotas, vietas ir tieši tik cik vajag. Mašīnu sarunāju atstāt tuvējā igauņu sētā un jūrasbrauciens var sākties.
Saulīte spīd, mugurā pūš mierīgs vējiņš un mēs paši arī ļoti nesteidzīgi airējam pamales virzienā, kur vīd mūsu šīsdienas 1.kontrolpunkta aprises. Attālums kādi 7-8 km. Laiks gan tiek uzņemts, bet uz jūras ātri vien par tā esamību aizmirstam. Tāpat kā par visu pārējo. Izjūtas ir grūti salīdzināmas ar ko citu vai vārdiem aprakstāmas. Tāds savdabīgs miers lēnām apklāj mūs.
Tuvojoties salai varam novērot daudz dažādus ūdensputnus, liekas priekš tiem te ir īstā paradīze. Uz salas pat neizkāpjam, jo tā ir blīvi noaugusi ar igauņu mūžamežiem un piekraste ir tik sekla, ka ar laivu piebraukt nemaz nevar un visa akmeņaina, ar aļģēm noaugusi – nemaz tik ļoti simpātiski neliekas, salīdzinot ar mūsu smilšainajām pludmalēm. Toties savādāk 😉
Izpeldamies un turpinām ceļu. Nākamā sala atkal jau redzama tālumā pie pamales. Liekas, ka esam izbraukuši no Muhu aizvēja, jo vilnīši kļūst mazliet stiprāki un arī vējš sasparojas. Bet tā kā tas turpina pūst mums mugurā, tad īpaši arī par to neskumstam, galu galā braucam taču pa jūru. Līdz nākamajai saliņai 5km. Pati saliņa ir tik maziņa, ka uz kartes to knapi varēja pamanīt – kādus 100m gara un 50m plata.
Piestājam lai uzpildītu vēderus un pēc tam ēnā atpūstos. Arī šeit iztraucējam dažus gulbju pārus un bariņu kaiju. Nāksies vien viņiem sadzīvot ar negaidītiem ciemiņiem. Bieži droši vien šeit tādi negadās.
Apstaigājot saliņu krūmos krūms pamanam vairākas gulbju ligzdas. Tās izskatās patiešām milzīgas (bildē gan to gruti konstatēt).
Kad saulīte sāk iet uz vakara pusi, arī mēs pošamies savā šīsdienas pēdējā pārbraucienā – kādi 3km līdz nākamai salai, kur plānojam nakšņot. Pusceļā ar izbrīnu konstatējam, ka jūras dziļums tur ir tikai kāds 0,5 m, lai arī līdz tuvākajai zemei vismaz 1 km.
Vēl pa ceļam iegriežamies mazā saliņā, uz kuras kāds savdabis grasās celt māju. Būvmateriāli (smiltis, dēļi, baļķi) savesti, arī mašīna stāv pagalmā, tik nevar saprast kur ar to braukt, jo minūtes laikā salai var ar kājām apiet apkārt.
Nedaudz tālāk, apbraukuši lielākās salas dienvidu galu, atrodam arī nakšņošanai piemērotu vietiņu kadiķu aizvējā. Šķita jau, ka vienīgie akmeņaino salu iemītnieki ir putni, tomēr šajā salā daudzie akmeņi tālumā izrādījās “kustīgi” un vējš līdz mums atnesa arī monotonos “bē!”. Lielais bars tomēr izlēma neaizstāvēt savu teritoriju no 2 krastā izkāpušajiem svešiniekiem un “bē!” pazuda kaut kur salas ziemeļu virzienā.
Skaistu punktu šai dienai pieliek krāsām piesātināts saulriets.
Nākamajā rītā klausāmies, kā gar dienvidu pamali ducina pērkons. Kas nu būs – negaisa laikā pa jūru braukt negribētos.
Tomēr līdz brīdim, kad jāceļas mākoņi ir pagaisuši, virs mums atkal ir zilas debesis un saules stari liek atplaukt krāsainām puķītēm.
Braucienu uzsākot izpeldos, ūdens ir patīkami atsvaidzinošs. Nākošā saliņa atkal kādi 2-3km, pūš neliels pretvējš, bet laiviņa slīd viegli.
Uz nākamās saliņas kadiķu meža vidū pamanām dzirnavas un nolemjam izkāpt krastā, un tās apskatīt tuvāk. Arī kājas izlocīt nenāktu par sliktu. Krastā mūs vēro bariņš ziņkārīgu aitu. Kaut kur dziļāk salā var dzirdēt pļaujmašīnu. Izrādās, ka šī sala ir apdzīvota.
Dzirnavas ir kādus 100m no krasta, bet cauri kadiķiem uz tām aizvijas maza, jauka taciņa, kas tā vien uzprasās lai tai sekotu. Pēc dzirnavu apskates labu brīdi ejam pa taciņu pretējā virzienā ar interesi gaidot kur tā mūs izvedīs. Nonākam salas ziemeļrietumu stūrī, taciņa tālāk aizgriežas uz dienvidiem, bet mēs nolemjam griezties atpakaļ, lai turpinātu mūsu ceļojumu.
Ātri vien nonākam arī pie nākamās salas, atpakaļceļā to ir vairāk. Mēģinām atrast kādu vietiņu, kur koku ēnā varētu iekost pusdienas, bet neko pietiekami piemērotu neatraduši, turpinām ceļu.
Nākamā saliņa izrādās ļoti jauka. Un pirmo reizi šajā ceļojumā redzam vietu, kur ūdens strauji paliek dziļāks un jau 5m no krasta var peldēt. Pie dienvidu pamales jau var manīt Muhu krastu un mūsu galamērķi, par kuru gan nav precīzi skaidrs, kur tas ir. Ejam peldēties un pie reizes paspēlējamies ar SoTu, gāžam to apkārt, griežam atpakaļ un kāpjam iekšā. Cerams, ka piespiedu kārtām mums tas nekad nebūs jādara. Tiek izmēģināts pat lēciens ūdenī uz galvas, SoTs turas stabili. Turoties pie tradīcijām, ieēdam launagu un pēc tam atlaižamies ēnā kādu stundiņu atpūsties.
Tuvojas vakars un ir laiks pamest šo burvīgo saliņu, lai dotos pēdējā garākā pārbraucienā (~8km) un atgrieztos pie civilizācijas. Visā šajā braucienā neredzējām nevienu cilvēku (ja neskaita dažas laivas/jahtas tālumā). Vējš ir pierimis un jūra pavisam mierīga. Intuitīvi pat gribas airus likt ūdenī tā uzmanīgi, lai neizjauktu šo visaptverošo mieru.
Tomēr jau pēc neilga laiciņa dabūjam pārliecināties, cik šāds miers var būt mānīgs. Vējš pieņemas spēkā un drīz viļņiem parādās pat pa baltai galotnītei. Par laimi mēs jau tuvojamies Muhu un laika bojāšanās mūs vairs īpaši neuztrauc. Īsi pirms saulrieta esam atgriezušies mūsu ceļojuma sākumpunktā. Divas brīnišķīgas dienas ir aizskrējušas nemanot, gūti daudzi jauni, neaizmirstami iespaidi. Šī bija iespēja pilnībā atstāt visu pasaules jezgu aiz muguras un ļauties jūras viļņu rāmajam šūpojumam. Ideāla atpūtas nedēļas nogalei. Gūta pārliecība, ka jūras braucieni nav tik garlaicīgi kā varbūt sākumā varētu šķist un uz Igaunijas salām kaut kad noteikti vēl būs jāatgriežas.
Dažas praktiskas dabas piezīmes:
Kopējās izmaksas (aptuvenas):
1) SoTs – 20Ls
2) Hidras – 14Ls
3) Degviela (500km * 7l * 0.6) 21Ls
4) prāmis (auto + 2 personas) piektdien ar rezervēšanu 10,10Ls, pirmdien 6,40Ls = 16.50Ls
5) pārtika ~ 15Ls + 5Ls apvienotās brauciena un futbola čempionāta noslēguma vakariņas 🙂
_________________________________________________________________________
Kopā: 91.5Ls
Citi sīkumi:
1) Igaunijas jūra ir akmeņaina, tāpēc noder apavi, ar kuriem bradāt pa ūdeni, velkot laivu krastā un ejot peldēties,
2) Ja jūra ir mierīga, tad labāk SoTam aizkorķēt caurumus, sausām kājām un dibenu tomēr patīkamāk braukt,
3) Ja visu dienu spīd saule, tad noteikti jādomā par to, lai neapdegtu (pretiedeguma krēms/platmale/saulesbrilles/gaišs plāns garroku krekls),
4) Pamatā visas mantas tiek saliktas mucās, bet uz ūdens to saturam ir ļoti grūti piekļūt, tāpēc lieti noder neliels “draibags” (15-20l), kur salikt visu, kas būtu nepieciešams pa rokai brauciena laikā (pārtika/dzeramais/apģērbs/foto), kā arī virve, ar ko šo draibagu piestiprināt pie laivas,
5) Mēs paņēmām pārāk maz dzeramā/ūdens (2l uz cilvēku dienā), līdz ar to uz beigām nācās mazliet ekonomēt. Bet tas lielā mērā varētu būt atkarīgs no gaisa temperatūras/saulītes cepināšanas, ja būtu vēsāks un saule tā nekarsētu, tad noteikti arī dzert gribētos mazāk.
6) Piektdienas vakarā 24:00 uz prāmi gaidīja iespaidīga rinda. Mums biļetes bija rezervētas, tāpēc varējām tai pabraukt garām bez ilgas gaidīšanas. Ieteikums – biļetes rezervējies savlaicīgi.
Piektdienas vakarā ar pēdējo prāmi, kas atiet 24:00, ierodamies Muhu, atrodam nomaļu vietiņu, kur uzsliet telti, un liekamies uz auss. Nākamā rītā laiciņš mūs nepieviļ un saulīte jau diezgan agri izdzen no telts. Iekrāmējamies laivā. Bažas par to, vai visām mantām pietiks vietas (šis ir pirmais vairāku dienu brauciens ar SoTiem) izrādās nepamatotas, vietas ir tieši tik cik vajag. Mašīnu sarunāju atstāt tuvējā igauņu sētā un jūrasbrauciens var sākties.
Saulīte spīd, mugurā pūš mierīgs vējiņš un mēs paši arī ļoti nesteidzīgi airējam pamales virzienā, kur vīd mūsu šīsdienas 1.kontrolpunkta aprises. Attālums kādi 7-8 km. Laiks gan tiek uzņemts, bet uz jūras ātri vien par tā esamību aizmirstam. Tāpat kā par visu pārējo. Izjūtas ir grūti salīdzināmas ar ko citu vai vārdiem aprakstāmas. Tāds savdabīgs miers lēnām apklāj mūs.
Tuvojoties salai varam novērot daudz dažādus ūdensputnus, liekas priekš tiem te ir īstā paradīze. Uz salas pat neizkāpjam, jo tā ir blīvi noaugusi ar igauņu mūžamežiem un piekraste ir tik sekla, ka ar laivu piebraukt nemaz nevar un visa akmeņaina, ar aļģēm noaugusi – nemaz tik ļoti simpātiski neliekas, salīdzinot ar mūsu smilšainajām pludmalēm. Toties savādāk 😉
Izpeldamies un turpinām ceļu. Nākamā sala atkal jau redzama tālumā pie pamales. Liekas, ka esam izbraukuši no Muhu aizvēja, jo vilnīši kļūst mazliet stiprāki un arī vējš sasparojas. Bet tā kā tas turpina pūst mums mugurā, tad īpaši arī par to neskumstam, galu galā braucam taču pa jūru. Līdz nākamajai saliņai 5km. Pati saliņa ir tik maziņa, ka uz kartes to knapi varēja pamanīt – kādus 100m gara un 50m plata.
Piestājam lai uzpildītu vēderus un pēc tam ēnā atpūstos. Arī šeit iztraucējam dažus gulbju pārus un bariņu kaiju. Nāksies vien viņiem sadzīvot ar negaidītiem ciemiņiem. Bieži droši vien šeit tādi negadās.
Apstaigājot saliņu krūmos krūms pamanam vairākas gulbju ligzdas. Tās izskatās patiešām milzīgas (bildē gan to gruti konstatēt).
Kad saulīte sāk iet uz vakara pusi, arī mēs pošamies savā šīsdienas pēdējā pārbraucienā – kādi 3km līdz nākamai salai, kur plānojam nakšņot. Pusceļā ar izbrīnu konstatējam, ka jūras dziļums tur ir tikai kāds 0,5 m, lai arī līdz tuvākajai zemei vismaz 1 km.
Vēl pa ceļam iegriežamies mazā saliņā, uz kuras kāds savdabis grasās celt māju. Būvmateriāli (smiltis, dēļi, baļķi) savesti, arī mašīna stāv pagalmā, tik nevar saprast kur ar to braukt, jo minūtes laikā salai var ar kājām apiet apkārt.
Nedaudz tālāk, apbraukuši lielākās salas dienvidu galu, atrodam arī nakšņošanai piemērotu vietiņu kadiķu aizvējā. Šķita jau, ka vienīgie akmeņaino salu iemītnieki ir putni, tomēr šajā salā daudzie akmeņi tālumā izrādījās “kustīgi” un vējš līdz mums atnesa arī monotonos “bē!”. Lielais bars tomēr izlēma neaizstāvēt savu teritoriju no 2 krastā izkāpušajiem svešiniekiem un “bē!” pazuda kaut kur salas ziemeļu virzienā.
Skaistu punktu šai dienai pieliek krāsām piesātināts saulriets.
Nākamajā rītā klausāmies, kā gar dienvidu pamali ducina pērkons. Kas nu būs – negaisa laikā pa jūru braukt negribētos.
Tomēr līdz brīdim, kad jāceļas mākoņi ir pagaisuši, virs mums atkal ir zilas debesis un saules stari liek atplaukt krāsainām puķītēm.
Braucienu uzsākot izpeldos, ūdens ir patīkami atsvaidzinošs. Nākošā saliņa atkal kādi 2-3km, pūš neliels pretvējš, bet laiviņa slīd viegli.
Uz nākamās saliņas kadiķu meža vidū pamanām dzirnavas un nolemjam izkāpt krastā, un tās apskatīt tuvāk. Arī kājas izlocīt nenāktu par sliktu. Krastā mūs vēro bariņš ziņkārīgu aitu. Kaut kur dziļāk salā var dzirdēt pļaujmašīnu. Izrādās, ka šī sala ir apdzīvota.
Dzirnavas ir kādus 100m no krasta, bet cauri kadiķiem uz tām aizvijas maza, jauka taciņa, kas tā vien uzprasās lai tai sekotu. Pēc dzirnavu apskates labu brīdi ejam pa taciņu pretējā virzienā ar interesi gaidot kur tā mūs izvedīs. Nonākam salas ziemeļrietumu stūrī, taciņa tālāk aizgriežas uz dienvidiem, bet mēs nolemjam griezties atpakaļ, lai turpinātu mūsu ceļojumu.
Ātri vien nonākam arī pie nākamās salas, atpakaļceļā to ir vairāk. Mēģinām atrast kādu vietiņu, kur koku ēnā varētu iekost pusdienas, bet neko pietiekami piemērotu neatraduši, turpinām ceļu.
Nākamā saliņa izrādās ļoti jauka. Un pirmo reizi šajā ceļojumā redzam vietu, kur ūdens strauji paliek dziļāks un jau 5m no krasta var peldēt. Pie dienvidu pamales jau var manīt Muhu krastu un mūsu galamērķi, par kuru gan nav precīzi skaidrs, kur tas ir. Ejam peldēties un pie reizes paspēlējamies ar SoTu, gāžam to apkārt, griežam atpakaļ un kāpjam iekšā. Cerams, ka piespiedu kārtām mums tas nekad nebūs jādara. Tiek izmēģināts pat lēciens ūdenī uz galvas, SoTs turas stabili. Turoties pie tradīcijām, ieēdam launagu un pēc tam atlaižamies ēnā kādu stundiņu atpūsties.
Tuvojas vakars un ir laiks pamest šo burvīgo saliņu, lai dotos pēdējā garākā pārbraucienā (~8km) un atgrieztos pie civilizācijas. Visā šajā braucienā neredzējām nevienu cilvēku (ja neskaita dažas laivas/jahtas tālumā). Vējš ir pierimis un jūra pavisam mierīga. Intuitīvi pat gribas airus likt ūdenī tā uzmanīgi, lai neizjauktu šo visaptverošo mieru.
Tomēr jau pēc neilga laiciņa dabūjam pārliecināties, cik šāds miers var būt mānīgs. Vējš pieņemas spēkā un drīz viļņiem parādās pat pa baltai galotnītei. Par laimi mēs jau tuvojamies Muhu un laika bojāšanās mūs vairs īpaši neuztrauc. Īsi pirms saulrieta esam atgriezušies mūsu ceļojuma sākumpunktā. Divas brīnišķīgas dienas ir aizskrējušas nemanot, gūti daudzi jauni, neaizmirstami iespaidi. Šī bija iespēja pilnībā atstāt visu pasaules jezgu aiz muguras un ļauties jūras viļņu rāmajam šūpojumam. Ideāla atpūtas nedēļas nogalei. Gūta pārliecība, ka jūras braucieni nav tik garlaicīgi kā varbūt sākumā varētu šķist un uz Igaunijas salām kaut kad noteikti vēl būs jāatgriežas.
