Krasts (Rīga, 06.07.06.)
1. un 2. jūlija laivu brauciens pa Igaunijas salu arhipelāgu Haapsalu – Vormsi – Hiiumaa – Haapsalu.
Garais ievads par maršruta dzimšanu
Aizsākums „uzkāpšanai” uz Hiumu no jūras puses galīgi nebij nekāds funktieris par airēšanu Hiumu (tajos senajos laikos vikingveidīgiem izņemot „prieka māju” Kobu (Kolkas bāku – Red. piez.) vispār nebij zināms kas tāds Hiums tāds un kur tāds meklējams).
Pirmsākums „Visam” jau bija plančiks par „Lielo Smēlienu” … (kas zin, tas neaizmirsīs, kas nezin tas nesapratīs…). Bet ko nu tagad par to par ko „labāk runātā pieklusinātā tonī”, jeb tā teikt – „popitka ņe pitka”, bet Šulcs, būdams daļēji viltus, maldu un draudu iespaidā, bet tomēr atrazdamies pie (pa)-skaidra prāta un „neatejot no kases” (neticami, bet fakts- jau otro reizi vienas sestdienas laikā atkal mīdams Salacgrīvas kāpu- t.i. pilnīgs DeŽavū!) nāca klajā ar uzsaucienu „caurkritušajām leģendām”- tūliņ aiz Līgu+Jāņu+Paparades Puķes meklējumu+3Veselības dienām pēc tām pirmajām trim (t.i. nedēļa „noslogota” ar it kā neaizmirstamām, bet nezin kāpēc tomēr allaž tikai fragmentāri atceramām dienām…) būšot pasniegt „gandarījumu” – SOT’ošanu uz „aizjūras pasaku zemi” (lasi- Esti, jeb pēc vietējo, lai esti’moti nesprastu par ko iet runa, kodētā nosaukuma- Igauniju). Gandarījuma dzimšanas mirkļa trajektorija gan tika iezīmēta iz Rojas uz latviešu zaudēto (un/vai) sapņu zemi- Ruhnu (ko vietējie, lai Igauņi nesaprastu par kuras „landes” pievienošanu vai vismaz privatizāciju joprojām šai krastā iet runa, kodēti saukā par „Roņu” salu).
Tā nu, ņemot vērā arī „pie karstajām” Salacgrīvas smiltīm doto zvērestu (tobiš nav tik nopietns zvērests, kā zvērēt pie SviestaMerša riepām, bet tomēr arī gana nopietni), Šulcis 26.06.06 izziņo ja ne turpmākā gadsimta, tad vismaz 2006.gada vasaras plānu gan, un kā tuvāko noSOT’ošanu iezīmējot uz Sāremā (te nu vietējiem asais prāts ir aprāvies, jo, neapdomīgi, bet neko neatkodējami nokodēts nosaukums šim zemes gabalam pagaidām nav dzirdēts- tā teikt visas iespējas jaunradei).
Punktieris tiek izlikts „apskatei uz paneļa” (t.i. vilinošs sludinājums „gribētājiem” iekš „jūraslaivas” mājas lapas) un nākamajā dienā šaurā lokā apgreidojās jau ar „mai bī” Kihnu, bet Šulcs, izjuzdams spēles garšu un tieksmi pēc gandarījuma nodarīšanas vai aiz kreņķa par gandarījuma SOT’ošanas kursa novirzīšanos no Kuršu krasta uz estimotu bičū (tipa- kad jau tad jau), da-apgreido sākotnējo plānu līdz domai ar startu Hāpsalā. Uz to tad ar tiek kartē likts liels un trekns punkts (t.i. domāts „kredītkartē”, jo jūras kartes vēl nava).
Kuri izklaidēs Igauni
Lai ar interesenti „padarīšanai” (t.i. jūras „vagošanai” ar polietilēna peldamrīkiem) it kā ir, bet nu pa vairumam tāda paša līmeņa interesenti kāds es interesents par „100k” (nejaukt- nav domāta vēlētāju saprašana -„krēsli” , bet gan „kalpi”) – paklausos ceturtdienas rītos rāčiņā „gudro kalpu runas mākslu”, pierakstu gājienus (t.i. Pļineriskos, Buzajeviskos un Dobeļiskos izsaucienus- naše ģelo pravoje- balosjat za mums!), paskatos „100k” vizualizāciju „Brīnumzemes šovā”, nodomāju pie sevis- jāāā, krūūta!, bet davai ka labāk būšu, runājot „caurkritušo MiniPrežu (lūdzu saprast bez erotiskas domas fantāzijas, bez zemteksta un starprindēm- vienkārši saīsinājums no ministru-prezidentu) vārdiem, „mazais cilvēks no muļķu zemes…”).
Tā nu operācijai „i” (Izklaidēt Igauni) tiek apzināti „ekspeditori” (saprast vajag- ekspedīcijas dalībnieki). Pašam jau kādu brīdi „ākis lūpā” un gribās točno (domāts- arī jūrā braukt), Šulcs liekas principā (iespējams pat ka „principiāli”!!!) ir dzimis jūrai, Luīze jau sen TO (gandarījuma izbraucienu uz Sapņu zemes salām) ir pelnījusi, Galdnieki ar jau nākamajā rītā pēc vislatvijas šašliku svētkiem „uzprasās” vismaz uz kādu treniņtūri, ja citas „ alternativas ņera”. Par cik citas alternatīvas ira, tad Galdnieki (Uģis un Rieksts) ir gatavi „jūras vagotāji” gandrīz da jebkurā šarika (domāts- planēta Zeme) ūdens pleķī, kur var iebāzt ZZZ (Zilā Ziemeļ Zvaigzne, viņa arī viņš- jūras kajaks, he, Galdnieki piesmējuši mūziku „kajaku” „ievārdojot” sieviešdzimtas nāmē).
Ekspeditoriem ir gribēšana beidzot izdarīt ko skaistu arī „sabiedrības labā” – atklāt kādiem (kādām ar!!!) ar ko jaunu un aizraujošu, t.i. paplašināt „rindas”- tak trakoti patīkams, fīlingains, piedzīvojumains un citād veselīgs „pasākums”. Gribētāju „pēc pašu vēlēšanās” nav. Te gan jāizdara atkāpe- skarbā dzīve pierādījusi, ka Dāmīši, bez visa tā, ka nekas ģeniālākās un pievilcīgāks uz šīs pasaules nav un netiks izdomāts, ir ne tikai gribošas arī uz iepriekš uzskaitīto pēc „pašu vēlēšanās”, bet ir arī atsaucīgas! Tas laikam ir tas, dēļ ko viņas mīlu visas kopā un katru atsevišķi! Pāris dienu vēlāk Galdnieku rindās „dzimst” Edmunds. Edmunds, tāpat kā Galdnieki, ir leģendārs Ultra, SuperUltra un vienkāršas Ultras kajakists-maratonists, kas kaut kādam (domāts- esmu dzirdējis, bet neesmu redzējis) Cidonam vilcis no Jēkabpils līdzi „aci nemirkšķinot”, bet tad Ikšķilei caurpeldēdams saodis mājās „karbonādes” smaržu un nav varējis tai pretī turēties- t.i. izkāpis malā „uz karbonādi”, tādējādi dēļ karbonādes atdodams Cidonam iespēju saplūkt Edmunda laurus (tobiš novinnēt Ultru).
Piektdien 30.06.2006 (t.i. pasākuma uzsākšanas dienas rītā) esam it kā septiņi. It kā tamdēļ, ka viena gribētāja „kautrējas”. Dažas (4) stundas pirms sauszemes starta top skaidrs, ka „kautrēties” vairs ilgāk nevar…, jo saraksts jāslēdz, jo laivas sāk savu loģistikas virpuli no „Avotiem” uz Reigu un tā nu paliekam pavisam seši.
Flote
Flote, saprotama lieta, ir vis-varenākā ja ne visā Baltijas „baseinā”, tad uz Kobas (Kolkas bākas) redzētā točno! Pasākums ir veltīts tradīciju turpināšanai ar SOt’iem, bet pieļaujot arī citus „radniecīgus” (cerams, ka kajaku pieskaitīšana SOT’u radu kārtai nebūs par kreņķi kajaku owneriem). Tāds nu uzskaitījums:
Galdnieki (Uģis ar Riekstu) „ izmantos” savu ZZZvaigzni (t.i. divvietīgs, labi navaročennijas, jūras kajaks);
Edmunds „izmantos” Avotu „beizimjannuju” kajaku (t.i. vienvietīgs, bet ar laikam pie gribēšanas jūrai paredzēts, kajaks);
Šulcs ar Luīzi „izmantos” „bezimjannuju” Avotu SOT’u (t.i. divvietīga Sit On Top tipa laiva ar navarotiem- no rūpnīcas jau ir paredzēts apgreidot ar konteineriem, jeb vienkārši sakot – pieštepselēt mucas sausām vajadzībām);
Padevīgais kalps „izmantos” Baibu (t.i. pēc „pases” 3-vietīga ((līdz šim gan nav izdevies saprast, kā ko lielāku par mazizmēra suni var vizināt „trešajā vietā”)) Sit On Top tipa laiva ar rūpnīcā dotu kodētu „apakšnosaukumu” „Tri Yak”. Gribētos domāt, ka „Tri Yak” ir kas līdzīgas Brabus’am (tobiš bāzes modeļa apgreidojums ar visādām advancēm), bet laikam nē- rūpnīcā nav paredzēts pieštepselēt mucas sausām vajadzībām atšķirībā no Šulca „bezimjannajas”).
Nav „melnās jostas” vai cita analoģiska „grāda” jūrniecībā, bet liekas dažas būtiskas atšķirības starp SOT’iem un kajakiem varētu būt sekojošas:
stabilitāte. SOT’s ir stabilāks, kas viļņos, pie vēja „7 m/s un uz augšu” var sākt izpausties „acīm redzami” ;
pieliešana. SOT’s pēc sava būtības „nav pielejams” pat gribot, jo tam jau rūpnīcā ir sacaurumots laivas „dubultais” dibens šiem nolūkiem… (t.i. ūdens visu laiku ir vienā līmenī, nedaudz zem grīdas augšdaļas). Kajaks, savukārt, nav gribēts pieliešanai. Lai izsargātos no kajaka pieliešanas, laivotājs ielien „bruncī” (izskatās pēc Dāmīšu „miņuka” un piedevām vēl ar horizontāli nostieptām malām, tā teikt erotiska kloze ar noslieci uz „smago” erotiku…);
ātrums. Laikam jau ar visu iepriekšējo „labie vārdi” par SOT’iem pretstatā kajakiem ir izbeigušies, jo par ātruma un spēka patērēšanas „uz priekšu tikšanai” salīdzināšanu runāt nav vērts. Kajaks nenoliedzami ir ātrāks, vieglāk uz priekšu dabonams un, ja nebūtu „stabilitātes un pieliešanas” faktoru, tad SOT’i laikam tā i nebūtu dzimuši vispār vai arī būtu izmiruši kā mamuti;
Lai nerastos pārpratumi un aizvainojumi, laikam ir lietderīgi parunāties par apzīmējumu „Avotu”, jo iespējams (maziespējams, bet nu tomēr) kāda interesente var vēl nezināt. Nav domāts, ka „Avotu” SOT’s vai „Avotu” kajaks ir domāta laiva vizināšanās nolūkiem par avotu lieluma ūdenskrātuvi, bet šajā gadījumā „Avoti” ir domāta Rolfa „saimniecība Bavas Avoti” (viesu nams, laivu, nomu un daudz citas fīčas) Rendā.
Pribambasi un pričendāļi
Šī sadaļa domāta specializētiem interesentiem vai tiem, kuri nezin kur likt visādas nevajadzīgas šmotkas un citus loriņus no dzīvokļa… Līdzi ņemtie pribambasi un pričendāļi nosacīti varētu tikt iedalīti vairākās grupās:
1) laivas pričendāļi;
2) apģērbs;
3) pārtika;
4) nakšņošanas pričendāļi;
5) citas šmotkas.
Devīze visam ir – pēc iespējas mazāk un vieglāk, jo ne kajaks, ne SOT’s nav īpaši radīts ziloņu transportēšanai vai miskastes vākšanai uz pa Brīvības gāti „ pīķa stundās”, bet ir lietas, kuras gribi/negribi jāņem vērā (ne tikai „vērā” bet arī laivā). Pribambasu un pričendāļu saraksts, daudzums un veids katram ir daudzmaz savādāks, tamdēļ zemāk minēts konkrēti „padevīgā kalpa” pribambasu komplekts (ko nevar uzskatīt par optimālu un daudzas lietas varētu ar izpalikt), un tā:
1) laivas pričendāļi. Laiva un airi ir „neatraujamas un pašparsevi saprotamas” lietas, tādēļ īpaša uzmanība netiks pievērsta. Papildus laivai, ir sekojoši pričendāļi:
1.1. virve, 6m resna un 5m gara, ar vieglām karabīnēm galā. Virves galvenā funkcija ir sevišķa fors mažora gadījumā, ūdenī esot, nepazaudēt laivu (t.i. lai viļņi neaiznes laivu, jo laivas un „miesas” „brīvā peldējuma” ātrumi, kā rāda pieredze, viļņos ir dažādi). Vienu virves galu „piekarabinē” pie laivas gala un otru pie vestes;
1.2. espanders airiem. Fors mažora gadījumā ne mazāk būtiski kā nepazaudēt laivu ir arī nepazaudēt airi, tādēļ vēlams, lai esot ūdenī airi var droši piestiprināt kaut kur pie laivas. Šādiem mērķiem pie laivas ir piestiprināts espanders, kuram galā ir speciāla airu karabīne (ar lielāku diametru nekā alpīnistu vajadzībām, lai tajā varētu „iebāzt” aira kātu);
1.3. veste. Veste ir obligāts aprīkojuma elements un, izņemot atsevišķus gadījumus, tā visu laiku ir uzvilkts „ mugurā”. Vestes ir dažādas, bet noteicošais ir, lai veste „ turētu miesu virs ūdens”. Papildus „vienmēr gatavai” vestei ir arī „piepūšamā” veste, kas gan vairāk ir morālam komfortam un mazāk liederībai. Piepūšamā veste ir uz rumpja maucams pričendāls, kuram sānos vai nu paraujot „starta” šņori vai ar savas plaušas palīdzību izpūšas īstens glābšanas balons. Diskutējama un strīdīgi vērtēta manta, bet pēc principa „ lai ir” tiek ņemta uz borta;
1.4. konteiners. Par cik pasākums ir uz divām dienām, tad ir vēlams ūdensdrošs konteiners sausām drēbēm, pārtikai. Konteiners ir, tautas valodā runājot, plastikāta muca ar hermētiski uzskrūvējamu liela diametra vāku. Muca ar „ stropi” tiek piesieta pie laivas korpusa aiz muguras un var kalpot arī par atzveltni tuklajam rumpim;
1.5. ūdensdroša soma. Bez sauso lietu konteinera, vēlams arī mazāka (20l) ūdensdroša „operatīvā soma” lietām, kuras var ievajadzēties jūrā esot, jo jūrā brauciena laikā lielais konteiners-muca vaļā taisīts netiek (grūti izdarāms pasākums).
2) Apģērbs. Attiecībā uz apģērbu divi vismaz trīs pamatprincipi- pēc iespējas mazāk, bet saprāta robežās, pēc iespējas vieglāks, bet funkcionāls, 3) „nē” vilnai un kokvilnai. Par cik brauciens notika karstā vasaras dienā, tad apģērbs līdzi bij sekojošs:
2.1. pamatģērbiens. Sintētiskas plavkas (ne gluži „stringi” bet arī ne „semeikas” fasona tērps), plānā hidra bez rokām ( t.i. lences no krūtīm), hidras zābaki, sintētiskais T-krekls ar pagarām rokām (līdz elkonim).
2.2. papildus apģērbs laivā. Pieļaujot, ka ar laiku ir kā ar bitēm, „operatīvajā somā” līdzi ir „Llafumas” bītlene (viegla, runā, ka it kā elpojoša, sporta bītlene ar garām rokām), „Lafumas” Wind stoper jaka ar kapuci no Gore tex materiāla (gore nav domāts tulkojums iz brāļu slāvu valodas) stipra lietus, vēja gadījumam jūrā vai vakarā.
2.3. cimdi. Cimdi bija plāni velo cimdi no tīras sintētikas (bez ādas un kokvilnas detaļām). „Katram gadījumam” arī hidras cimdi, kas gan netika izmantoti, jo karstā laikā tirpina pirkstus, tomēr tie ir labi ar to, ka ar tiem grūti uzberst tulznas.
2.4. cepure. Varianti ir dažādi, bet kaut kāds galvassegs vajadzīgs. Izvēle ir kritusi uz beisboleni ar lielu (garu) „ nagu” un piešūtu „ lakatu” aizmugurē. Liekas gana funkcionāla- nespiež saule acīs dēļ garā naga, neapdeg un piesargā no vēja sprandu „ lakats” aizmugurē. Cepuri, tonusa uzturēšanai un lai neaimirstu ka esu jūrā, laik pa laikam saslapina „sālsūdenī” (tobiš iemērcu jūrā).
2.5. vakara apģērbs. Vēlams, lai pie vakara ir kādas sausas klozes, ko uzvilkt uz rumpja. Līdzi bij sintētiskā trenniņjaka (tipa polartex 100), slēpošanas apakšveļas „tops”, sintētiskās sporta zeķes, skriešanas (orientieristu) treniņbikses. Šis komplekts liekams „konteinerā”.
2.6. apavi. Apavi ir „roskoš”, jo paņem daudz vietas un svaru, tamdēļ gudri ir aprauties ar „dušas” iešļūcenēm, bet „kalpam” bij līdzi „ piedzīvojumu” botes (ātri mirkst un ātri žūst…). Apavi liekami konteinerā.
2.7. brilles. Pašam nebija, bet liekas, ka saules brilles varētu nenākt par skādi, ja nav cepuris ar garu nagu, bet ir tikai lakats vai cita veida cepure.
3) Pārtika. Vairāk kā skaidrs, ka pārtikas komplekta sastāvs nav optimāls, bet nu „rijīgajam kalpam” bija tāds kosmonauta racions dzīvsvara uzturēšanai:
3.1. sportistu paika- 4 batoni, maxim želejas kubiki 2gab, dubultsnikeri 4 gab.;
3.2. „miesas gandarīšanai”. Jēgas tam nav, lieks svars un vieta, bet kuņģīts prasa kaut ko sevis priekam arī, tādēļ:- divi dubultbuterbrodi ar šķiņķi/žāvētu desu un sieru ēšanai pa ceļam (atrodas operatīvajā maisā), banāni (6gab laivā, 6 gab konteinerā otrai dienai), maizes gabals (7 šķēles Lāču saldskābmaize), žāvēta desa šķēlēs vakumiepakojumā, neliels gabals „salami” tipa desas, nedaudz siers un margarīns (šitie visi „vakaram” un otrai dienai, tādēļ atrodas konteinerā). Pirmajam vakaram un brokastīm pirms starta (pirms iet jūrā) bij saceptas līdzi „zemnieka brokastis”.
3.3. „paketes” . Varianti dažādi, bet no ieprovētajiem patika- griķi (nopērkami paketēs jau novārīti, ar „garšu”, aplejās ar karstu ūdeni un putra gatava) 2 paketes, 4 paketes kartupeļu kāšas „pakete” ar sīpolu u.c. kosmisku garšu. Varēja būt arī kafijas paketes, bet nebija.
3.4. dzeramais. Dzeramais ir būtisks sastāvdaļa, jo jādzer ir pat negribot. Jārēķinās, ka vismaz 3l vajadzētu „ uz kakla” dienā (7-9stundām). Šiem nolūkiem bija 3litrīga „sistēma” (polietilēna „maiss” sportistiem). „Sistēma” ērta ar to, ka atrodas laivas dibenā, daļēji mitrinoties ūdeni ir vēsa, nav jākorķē vaļa/ciet, bet ir truba, kuru sakožot porcelāna zobos var no „kules” izsūkt attiecīgi gribamo devu. Lai laik pa laikam „at-pamodinātu zvēru” ķermenī, tad dzeramais bij pagatavots no tīra dzeramā ūdens, sajaukta ar maxim (sportistu „gribumzāles”) pulveri. Bez tam, konteinerā līdzi bij arī 2l plastamas pudele ar tīru dzeramo ūdeni („ja nukas” vai vakarm, vai otrai dienai).
3.5. virtuves pričendāļi. Ja rēķina, ka prīmuss tējai bij uz kakla Šulcam, tad neapgrūtinājos ar to, bet metāla krūze (putru sagatavošanai), maza karote un nazis bij līdzpaņemti un noderēja.
4) nakšņošanas pričendāļi. Telts- it kā divvietīga, bet vienam bij gana šauri (ja nu kāda estimotietīte būtu lūgusi naktsmājas, tad bez maz nāktos atteikt…) 1kg svarā un neliela izmēra, guļammaiss- gana liels, bet neko darīt, tūristu paklājs- tiesa bez folijas, pabiezs, bet bij ok.
5) citi pribambasi.
5.1. aptečka. Pie citiem pribamasiem var minēt „aptečku”, kas atrodas „operatīvajā somā” un ir caurspīdīgs „kosmētikas” maks, kurā atrodās- aspirīns (universāla zāle, izņemot „ātras kājas” …), olfen ziede/plāksteri (ja nu savelk muskuļus vai tie „jāpasilda” dēļ cita iemesla), ripas pret jūras slimību, ogle/mezins (ja nu kas dēļ banāniem…), krēms Niveja, pretapdeguma krēms, diclobers (pretsāpēm esot), validols (ja nu „motors” sāk iebilst), „ožamais” spirts („prieka uzturēšanai” un ekstra brīžiem), plāksteri (ja nu nevar bez tulznām).
5.2. dopings. Nelieli optimālā devā vakarā labam miegam kāds „gabals” no grādīgajiem padzeramajiem…
5.3. citi štrunti. Maksāšanas līdzeklis (karte), telefons, dvielis, pretodu „vaņučka”, „ apvidus” karte.
Tas ar it kā viss. Aptečku tā arī izmantot nevajadzēja, bet morālam komfortam labāk „ lai ir”. Daudzas pozīcijas var tikt grozītas (sevišķi apģērbs un paika ir diezgan individuāla padarīšana), bet tā nu bij ienācies šoreiz.
Izbrauciens pie Igauņiem
Sakarā ar Šulca „virpu” (laikam Šulcam plāns nopelnīt otro miljonu līdz septembrim, bet pirmais, iespējams, palika pie Sašas bankā „Baltija”…) starts piektdien noliekās gana pavēlu- ap 22:00. Tā ar ir- ap 22:00 Pankūkciemā atbrauc Galdnieki un Edmunds ar DžipOpeli. DžipOpelim nav lemts šoreiz baudīt Eesti labos ceļus, jo Csdd’sisti to piesmējuši- iedevuši „slimības lapu”, bet eestiem slimie nav vajadzīgi (t.i. teh. apskatē DžipOpelim atteikts uzlīmēt jauno nakļeiku, dodot špargalku un laiku trūkumu novēršanai mēneša laikā).
Tā nu Pankūkciemā sapakojamies- SviestaMersis ar divi laivām (SOT’s + vienvietīgais kajaks) uz „muguras”, Volvis ar divi laivām (Baibai šoreiz jādala Volva mugura ar ZZZ) un laižam.
Remdējoties atmiņās par Salacgrīvu Lielā Airējiena sakarā, piedomājot par kafijas vēlamību i vispār vēlmi „piesēst” dažādās nozīmēs pirms LV bordera šķēršošanas, ikurāt dažas minūtes pirms 24:00 esam Salacgrīvas StatOilā. Tur tad izrādās „iet” pusdienas pārtraukums. Ja viņreiz, startējot Pāri līcim, likās, ka Salacvgrīvā „viss notiek” tikai placī zem muitīnes logiem, tad tagad tapa skaidrs, ka Staķiks arī ir centrālā vieta- jauniešu paradīze tusam (liekas, ka Salacgrīvas Statoila DUS’am varētu dot arī kroga nosaukumu – „Pie Vecā Statoila!”).
Gaidam Staķika „pīppauzes” noslēgumu, sagaidām un nu „tauta to ieņem” (t.s.k. mašīnisti dēļ uztankošanās, jaunieši dēļ snaku u.c. prieku iepirkšanas, no wc nācēji u.tml.), vienvārd sakot Staķika meitene ir viena uz veselu gribētāju (pirkt un maksāt gribētāju) baru, bet rinda migom saslienās ap 20gab klientiem. Ar to ar varētu Staķiku beigt aprakstīt, bet neviltotu jautrību uzsita „epizode” pie kases- krievisks onks pie gadiem 50+ bij spiests izstāvēt rindu aiz jaunatnes un bija apkreņķējies- pienākot šamā rindai maksāt it kā „pie sevis un tikai sev” skaļi nodeklamēja- što tut, magazin kakoi to?! Saļara! Pervii! Uzmeta piķīti ar tādu žestu it kā būtu nopircis visas vēlētāju balsis Rēzeknē un ar pašcieņu it kā aiz durvīm tam stāvētu ja ne Parex’a MayBahs, tad Gerkena Bentlijs točno, un aizgāja, lai iesēstos savā pārauguša pusaudža vecumu sasniegušajā Fordiņā.
Robeža
Piebraucam pie Eesti robežas un štukojam vai neliks parādīt šmotkas autiņā, kas varētu būt sarežģīts pasākums, jo dēļ Baibas un ZZZ pakaļdurvis nav atveramas, a pa priekšpusi mantas var pa „vienai vienībai” vilkt ārā līdz rītam. Ar tādu bažu apstājamies pie butkas, bet nekā- eesti pasi kontroli mens iekš kr.val paprasīja tikai pases, ielūkojās mūsu nevainīgajās acīs, iečolēja apskates faņķiku logā un zaļo lapu, a mēs, tipa- „u nas vse dokumenti v porjadke!”, i teica „proježaiķe”! Šulcam izdodas SviestaMersi iedabūt Eesi zemē tikpat veiksmīgi.
Pērnava
Lai ar Pērnava nav neko tālu no Salacgrīvas, tomēr ir gribēšana iebraukt Pērnavas Staķikā lai salīdzinātu „labierīcības” ar Salacgrīvas Staķiku, iepirktu kādu EEsti drinku un noorientētu maršrutu kartē.
Piebraucam Staķika „pagalmā” (pildīt „rumakus” nebija plānots) un tad nu man sagribējās „polpozišen” ieņemšanai „padot atapkaļagaitā”. Tajā brīdī aizrautīgi ar Uģi runājām par Alauksta apslēpošanas pasākuma trūkumiem un extrām i plančiku kā viņziema to darīt- vienvārd sakot prāts tikai par „ to” vien…. Dodu atpakaļ i jūtu- šķērslis. Nosaku, o, „pērkamā” vai ”pankūkas”, laikam kaut kam uzbraucu!
Izkāpjam ārā- izrādās bažām par to, ka esmu kaut kam uzbraucis nav pamata, jo patiesībā esmu „kaut kamā” iebraucis. „Kaut kamais” izrādījās Staķika ēka, jo biju piemirsis, ka ZZZ braucamrīka gabarītus ir pagarinājusi vismaz par metru. Skaidrs ir, ka Staķiks būs dzīvotājs un redzamu kaišu tam nav, bet ZZZ „būtiski miesas bojājumi”, tik nav pārliecības vai „ ar briesmām dzīvībai” jeb nē- stūre ir nolocījusies uz leju, plastmasas klucis ar ir izvolbījies…
*****
Galdnieki atstāsta kā taisījuši stūri un cik labi ir stūrējies… Konsīlijs analizē ZZZ sadursmes sekas ar Staķiku- versijas dažādas, bet rezumē, ka ZZZ korpuss nevarētu būt pilnīgi caurumots, jo vajagot būt iekšējam stiprinājumam. Katram gadījumam (savam sirdsmieram nopērku Staķikā „moment” līmi- ja nu nevajadzēs līmēt ZZZ asti, tad vismaz kreņķa „nosišanai’ varēs paostīt). Iezīmējam maršrutu un gāžam Tallin virzienā.
Nokļūšana HāpšuSalā
Norunātajā vietā nobraucam no Tallin šosejas, pirmajā ģerevņā meklējam norādi uz nākamo pēc kartes. It kā ieraugam un droši velkam tālāk. Pēc km20 ir zīme „tupiks”. Saprast grūti jo zīme ir uz „granķirovkas”, bet turpat iet ar plats piķis. Stāvam štukojam, ko eesti ir domājuši ar šitādu situāciju un zīmi. Garām pabrauc pa piķi eesti kārs. Rezumējam- ja brauc eesti, tad „ tupiks” ir triks priekš letiņiem un velkam ar pa piķi. Pavelkam īsu brīdi i tad Galdnieki vai Edmunds saka, ka esam te jau bijuši, jo šitamie smagie auto un traktori ceļa malā jau kaut kur esot redzēti un tas nav bijis Rumbulas autotirgū vai Ķipaslas izstādē…
Neesam jau nekādi mazie bērni, bet gan „magnēta” cienīgi orientieristi- nepiečakarēsiet eestiņi mūs- „paņēmām” slēpto „kontrolpunktu”. Izrādās esam atkal uz Tallin šosejas, kur bijām pirms minūtēm divdesmit … Velkam atkal atpakaļ uz nogriešanās vietu.
Iebraucam atkal tajā pat pirmajā ģerevņā un top skaidrs, ka ceļa rādītājā „ģerevņas” nosaukums atšķiras no vajadzīgā par 1 burtu (sevis attaisnošanai jāsaka, ka ģerevņas nosaukums nesastāvēja tikai no 3 burtiem). Noorientējam karti pa jaunam i atrodam vajadzīgo virzienu (kas protams ir pretējais virziens pirmīt „paņemtajam”).
Ap plkst 03:30 esam Haapsalu. Saprašanas nav nekādas, izņemot jūras aptuveno atrašanās virzienu. Braucam, vajadzētu kaut kur noskaidrot kur braucam. Stāv ielas malā tipa „cilvēks”. Ir doma, kaut ar pusčetros rītā, šo nointervēt. Piebraucam klāt un top skaidrs, ka „cilvēkas” nevarēs pateikt pat kurā valstī mēs tagad atrodamies, kur nu vēl pareizo virzienu uz jahtklubu…
Nogriežamies virzienā uz ostu (kaut gan osta it kā ir nost no pilsētas, bet jahtklubs pilsētā) un pie pieminekļa Padumju laikiem- ne gluži LeniņVolda broņeviks, bet BAM’a cienīgs „dzelzs zirgs” gan, ieraugām pilsētas karti. Noorientējam atrašanās vietu un mai bī jahtklubu.
Pēc īsas riņķošanas esam uz pussalas un atrodam jahtklubu. Jahtklubs izrādās galīgi ne tik kruts kā internetā, bet jahtas ir, krogs arī, bet viss ir ciet. Skaidrs, ka teltis te likt nevajag, tādēļ velkam pa pussalu dziļāk ar domu atrast pļavu.
Tālu nav jabrauc- ir ne tikai pļavveidīga teritorija, bet ir pat iemīts ceļš līdz pašam „ dīķa” krastam. Dīķmalā (patiesībā „apendiks” , kas sākās no jūras) stāv eesit auto ar atslēgtām durvīm. Nolemjam, ka tad te viss ok un pamati pirmajai apmetnei te arī taps likti. Skaidrs, ka saule lec un diena ar drīz sāksies, bet pagulēt vajag. Galdnieki uzslien ātri telti un atdodās miegam.
Sastutēju savu „vienkilogramīgo jurtu” un saprotu, kā ar šo „pirkumu” esmu ieberzies (mierina tikai tas fakts, ka Šulcs ir nopircis tieši tādu pat, jau apzinājis kas tas par „ieberzienu” un piedevām Šulcam ar Luīzi vēl divatā tajā būs baudīt nakti. Ar apziņu, ka citiem vēl grūtāk esmu gatavs „lietot” telti.). Skaidrs, ka bez stimulanta miegu nenoķert- nedaudz ar Šulcu un Luīzi pastimulējam „ augšā lejā, priekšā iekšā”.
Kad ir pastimulēts tad ar gulēt jau vēl neies- vajadzētu piemest kartē kur ta „iesim” pa jūru. Izvelku savu auto karti (kura vēlāk izrādījās pateicīga lieta) i štukojam maršrutu. Maršruts ieštukots tā, ka pirmajā dienā velkam pāri „jūrai” apmēram km30 pa taisno, bet atpakaļ braucam „pa salām”. Par cik runāt vairs nav par ko, liekamies ķert miegu. Šulcs ar Luīzi labāk izmanto SviestaMersi nekā „jurtu” (tipa- paspēs vēl tajā „rūdīt tēraudu”, t.i. pamocīties), Edmunds sakās telti neslies uz pāris stundām un prikimarīs Volvī, es mēģinu rumpi iestumt „jurtā”. Pēc Stundas piepeld eesti pois no fišīņu tvarstīšanas un sāk skaļi krāmēties ap savu eestiauto. Sajūta- vēl tā i neesmu varējis ar visiem stimulantiem aizmigt un nu pēc eesti mena ņemšanās ir skaidrs, ka tas arī nebūs lemts. Pamocos, pamocos, Galdnieki ar sāk ne ta pārrunāt dzīvi ne ta miegā runāt, tamdēļ slienos laukā no jurtas, lai sāktu krāmēties braucienam.
Negribot Šulcs ar izlien no Sviesta (t.i. SviestaMerša) i sākam svinīgās brokastis. Prīmuss, kafija, desmaizes, pakešputra, banāni. Izrādās nitkusi šaize- Edmunam nav desa… Opcija ne vilkt jūrā, bet aizbraukt no Išķiles leduskambara atvest Desu atbalstu negūst un tā nu Edmunds paliek viens bez desas… Tad, kad miesa apmierināta sākam pakot floti. Ātri nesanāk, bet ap. 09:15 flote sapakota. Uzvelku Baibai flotes karogu i varam doties. Pirms tam gan izskan doma, ka rumakus te krastā pamest nevajadzētu (tipa- mazticams, bet ja nu „private” jeb „ ščotkas aidzīs”). Ir doma aizdzīt autiņus līdz jahtklubam- tur slēgta un apsargājama teritorija. Man, Kolkas raga privāt un neprivātīpašnieku alkatības un „laipnības” rūdījumu dabūjušajam (atsevišķs stāsts, bet ir skaidrs, ka ja vēl kādreiz došos aplūkot Kolkas ragu, tad tikai ar laivu no Salacgrīvas), ir skaidrs, ka par tādām extrām (sarunāt turēt autiņus nelielajā jahtkluba parkingā un vēla bez maksas) būs vismaz dikti „labi” jāmaksā (pēc analoģijas ar Kolkas ragu mēs jau esam parādā daudz vietējās naudas par iebraukšanu un apgriešanos jahtkluba teritorijā). Iebraucam autiņus un eju pie Falk’a būdas „atdoties”.
No būdas iznāk Falkmens, t.i. apsargs. Paprasu angliski (Šulcs ir apstāstījis, ka kr.val nevajag lieku reizi uzspiest brāļiem eestiem) kādu no div valodām sers akceptē- kr. vai engl. Teica, ka akceptē english. Apstāstu gribēšanu- vai var uz diennakti atstāt rumakus, esam gatavi kaut kādu kāpostu investēt parkingā un cik tas būtu (skaidrā nauda gandrīz nav un nav pārliecības, ka ar karti varēs par parkingu norēķināties). Skaidrā english valodā skan Falmena atbilde, no kuras pirmais ko saprotu ir tas, ka neesmu Kolkas ragā – esmu Igaunijā!!!, jo atbildes būtība- protams, ka var atstāt autiņus un jāmaksā par to nav nekas! Pārrunājot šādu negaidītu pozitīvu „vilšanos”, dodamies ar Luīzi atpakaļ uz starta vietu pie „ jūras vilkiem”.
Sameklēt jūru
Ta nu TAS var sākties. Sakāpjam Flotē un iesildīšanās režīmā iesmeļam „ dīķi”. Jūras atrašanās virziens ir apzināts, bet jūru kaut kā neredz. Velkam pa upjveidīgu dīķi uz rietumiem un pēc īsa brīža nokļūstam „ezerveidīgajā” jūras apendiksā, kas ir km dažu plats un km daži garš, bet piekšā tik vaitā ir zeme… Apendiksā laiski „ganās” dažas jahtas un kuteri. Kāds kuteris, ieraugot „dīvaiņus” (t.i. mūsu Floti) pieštepselē motoru un piebrauc bailīgi kāda puskilometra attālumā. Uz borta Eesti ir Onks un, liekas (vai tā iztēlojos…), smuka Eestimotietīte. Onks, laikam lai pārliecinātos par ar „neapbruņotu aci” redzamo, peilē mūs binoklī. Paceļu ķepu sveicienam- Onks, neatraujot binokli no sejas vai otrādi, ar sasveicinās. Oki!- vide draudzīga, značit arī brauciens būs okey!
Iesmeļam „dīķa” vidū i sākam štukot par iekļūšanu jūrā. It kā GPS’i rāda ikurāt uz rietumiem, bet „kuģu” ceļš ir iebojots uz ziemeļiem. Uzticamies GPS’iem un velkam uz tālumā redzamo „ zemi”. Pēc aptuveni nepilnas stundas gājiena esam pie „zemes” un ir skaidrs, ka ir sprauga, pa kuru mūsu flote var iziet jūrā tepat ar. Tiktāl ok, bet ir gribēšana noorientēt karti, lai saprastu pa-skaidrā prātā nosprausto maršrutu uz Hiumā. Versijas dažādas, mānīgi orientieri arī netrūkst. Izkāpjam krastā- še ku jūra, še ku sala, še ku osta, bet kur tas ir kartē uzreiz nepateiksi. Vārds pa vārdam, vienās ķepās auto karte, GPS’s citās ķepās i beigu ta galā apzināmies savu atrašanās vietu uz šarika zem saules!
Uz Hiiumaa
Pēc kartes apsaprotam, ka taisnākais ceļš uz Hiumu iet ikurāt pa kuģu „trasi” (viltnieki eesti!!!), bet Šulcs saka, ka bez visa tā ka, varam no „ jūras varas iestādēm” dabūt „sejā” , braukt pa kuģu ceļu ir vairāk nekā bīstami. Oki!- tiek „salikti punkti uz i” GPS’os, aplīkumojot kuģu ceļu. Tā nu ceļš ved uz pirmo un šodien uzkāpšanai paredzēto vienīgo salu, kuru, eestiem nezinot, nokodējam par „Šēru”. Pēc km 1,5-2 esam uz Šēras. Sajūta tīkama- saule, silts ūdens, vēja nav, interesants krasts, daba, tālumā osta, netālu cirkulē prāmji un „autolavka” (tā tika nodēvēts „daudzstāvmājveidīgs” kuģis, kurš izskatījās pēc super Maxim’as gastronoma). Šulcs zvana Rolfam, lai padalītos iespaidos un aprakstītu savus neviltoti pozitīvos iespaidus.
Minūtes 20 patusējam pa Šēru, kaut ko ieēdam i sākam vilkt „nonstopa” jūras gabalu uz Hiumu. Brauciens iesākumā traki patīkams- saule, jūra, tālumā redzamas vairākas salas, braukā jahtas, prāmji. Nu gandrīz viss, ko var gribēt! Lielā attālumā (ap km20+), tā, ka tikai nedaudz saprotamas „strēmeles” kontūras liekas redzama Pati Hiumā! Smeļam gana optimistiski. Kaut ar zināms, ka jabrauc kopā, nezin kādēļ mani velk „pa kreisi”, t.i. virsū kuģu ceļam (izrādās, ka „pa kreisi” mani velk ne tikai „ uz ielām”, bet jūrā ar…).
Kādu stundu pusotru pasmeļam un tad ietaisam pauzi- ieēdam banānus, snikerus, sadzeramies, atlaižamies i velkam tālāk. Lēnām, bet Hiuma kontūras top arvien saprotamākas. Tā nu ar īsām pauzēm metamies uz Hiumu. Kādus km 10-12 pirms Hiuma laiciņš nomainās- sāk pūst vējš ap metri 5-8 sekundē, sataisot arī viļņus, kas gan nāk ieslīpi no pakaļpuses vēlamajā virzienā.
Kādu stundu pusotru pasmeļam un tad ietaisam pauzi- ieēdam banānus, snikerus, sadzeramies, atlaižamies i velkam tālāk. Lēnām, bet Hiuma kontūras top arvien saprotamākas. Tā nu ar īsām pauzēm metamies uz Hiumu. Kādus km 10-12 pirms Hiuma laiciņš nomainās- sāk pūst vējš ap metri 5-8 sekundē, sataisot arī viļņus, kas gan nāk ieslīpi no pakaļpuses vēlamajā virzienā.
Mani atkal aiznes „ pa kreisi” , a Edmunds, kā sapīpējies vai „prieku dziru” saņēmies, slaidi ar savu „bezimjannuju” kajaku izraujās stipri priekšā i aizvelk atkal pilnīgi pa labi tiktāl, ka knapi saskatāms. Gudri nav ne mans izgājiens „pa kreisi”, kaut ar mazākā distancē no pārējiem, ne Edmundam „pa labi” daudz lielākā distancē. Apzinos, ka jāaudzina sevi, bez maz vai iesitot sev ar airi! Žēl airi, nesitu. Edmunds aizmočī un liekas ilgu brīdi stāv uz vietas. Šulcs ar Galdniekiem satraukušies, ka tik Edmunds nav „uztaisījis vāku” un nu netiek atpakaļ kajakā, tādēļ ZZZ, apmēram izmetoet „idiot, tpfu” (tipa kā kā Papanovs tamā firlmā” Briljanta roka”) aiznesās pie Edmunda un Šulcs ar nosaka kursu uz šiem. Pabraucot kādu brīdi Edmunda virzienā top skaidrs, ka tur viss ir OK un mainam kursu atpakaļ uz Hiuma ostu salas dienvidos.
Tā i būt- ap plkst. 17:00 lepni piestūrējam pie Hiumā prāmju mola! Esam nedaudz apkusuši, bet gandarīti, priecīgi, bez maz lepni kā latvieši! Prāmji uz Hiumu nāk vienā laidā- nepārtraukti kursē divi prāmji un viens no tiem (aizejošais vai atnākošais) ir visu laiku redzami. Ir brīži, kad no mals skatoties, tiem abiem jūrā tuvojoties rodas atziņa, ka tie močī viens otram „sejā” ar devīzi- „kuram pirmajam očko drogņet!” (t.i. kurš pirmais pēdējā brīdī paraus uz malu).
Pārrunājam prāmju satiksmi Rīgā… un top skaidrs, ka labi, ka Hiumā un citas salas nav LV īpašums- nebūtu i viens prāmis mēnesī vēl šo balt dienu, ja atskatās uz viena un tā paša rumpja daudznosaukumu izpildījumā- Iljičs, Rusis, Baltijas Krisķinka, mocībām un sirmā Rīgas termināla stāvokli u.c. prāmju ne-satiksmes figņas Dzimtenes galvaspilsētā!
/2. daļa/
(Uz)- Dzīve uz Hiiumaa
Un tā nu esam „ienākuši” Hiuma ostā Heltermā. Mums, pasaku zemes apžilbinātajiem, pie termināļa uzvilktais karogs izskatās, kā ANO karogs, kas piedod vēl papildus svarīguma un pašcieņas apziņu par šitādu sagaidīšanu! Izrādot lielu pretimnākšanu namatēviem un namamātēm nepietauvojamies pie prāmju mola, padodod vietu tur lielajam SitOnTopam „Svētajam Olam” (t.i. prāmim St.Ola).
Pirmie soļi uz „sapņu zemes” ir nedaudz stīvi- galīgi nekā latviešu vikingiem. Bez kāju stīvuma savu nepatiku par „pazemojumu” izrāda atsēdētā pēcpuse… Zirgus, t.i. Floti, „piesienam” pie „stāvkrasta” i raušamies apčolēt šīs zemes ļaužus un jaunatklāto Zemi. Pie prāmju termināļa (kas viennozīmīgi ir daudz glaunāks, ērtāks un sakoptāks nekā Dzimtenes Centrālais prāmju terminālis sirmajā Rīgā) jau izkārtojusies ašpadsmit vietīga auto rinda ar eesti, finu un dažu swedu numurzīmēm. Liekas, ka esam izpelnījušies marsiešu cienīgu uzmanību! Spriežot pēc sejām- kaut kāds šitik friks skats te vēl nav piedzīvots!- no jūras uzrodas polietilēna gabalu gabali ar dīvaini tērptiem, bet latviski pašpārliecinātiem, tipiem un lai tiešām nenoturētu par marsiešiem drošības labad vēl karogu polietilēnā iebakstījuši…
Ar pašpārliecinātiem skatiem un pašsaprotamu attieksmi it kā būtu tikko no nevis no SOT’iem izkāpuši, bet gan no „Svētā Ola” izkāpuši (nu tipa- mēs letiņi ar prāmjiem nebraucam un normālu prāmju satiksmi neieviešam ne jau sava tupuma, slinkuma, alkatības vai citu tamlīdzīgu „cilvēcīgu” īpašību dēļ, bet gan būdami pārējiem homo sapiensiem soli priekšā ekoloģisku apsvērumu dēļ) izrādām Hiumā aborigēniem un viesiem, ka esam nākuši ar mieru un sludināsim tautu draudzību šajā H2O apjoztajā sauszemes pleķī.
Gandarījuma, veselīga ieguruma un labsirdīgu Zemes atklājēju jūtu pārņemti, un apdullināti, kā jaunas meitas pavasarī mētajam apli pa apkārtējo vidi- „ cepur nost”, salīdzinājumā ar Krisķinkas Rīgas „garāžu”, prāmju termināli, bodi, „lasot” sludinājumus uz reklāmas staba. Uz reklāmas staba ir doma kādu eesti vārdu saprast kā „ diskotēka”, bet liekas, ka tulkojot par uz ķīniešu valodu „ disene” nesanāk ne no viena eesti vārda. OKI!- diskosam savā starpā- tā teikt- čem bogati, ķem radi! Lai nu kā, bet viens sludinājums arī krievzemā, arī Dzimtenē, arī Soho rajonā, arī Vācu „lukturu” rajonā, nemaz nerunājot par „meku” Taizemi ir klārs kā šī skaidrā diena!- t.i. „masāža”!!! Lai kaut kā un ar kaut ko labu atdarītu „lielajam muskulim”, liekas, „ masāžu” tas ir pelnījis. Vārdus, kuri seko aiz ar vārdu „ masāža” saprotamā eesti vārda saprast neko nevar un tad atliek vien fantazēt kas tas varētu būt. Nu tad nāk prātā tas aņuks (vai fakts iz eestimotu dzīves- ej nu zini, aņuki jau no „zila” gaisa nerodas…)- divi eesti ieiet prieka namā un menedžerei saka, ka šiem esot gribēšana padraiskoties ar sinjoritām, menedžere atprasa- cik ta sinjoriem ir kāpostiņš? Sinjori lepni izmet, ka piečuks šiem esot! Menedžere „uztaisa seju” un atbild, ka pa piečuku šamie varot padraiskoties viens ar otru. Sinjori pasaka paldies, un it kā kaut kur aiziet. Pēc kāda laika atgriežas atkal pie menedžeres. Menedžere pikta jautā- kas i, ko vajag?! EEstu sinjori atbild- esot nodarījuši kā menedžere teikusi (tobiš savstarpēji padraiskojušies) un tagad gribot tai samaksāt to piečuku…
Pieļaujot, ka skarbie vārdi aiz pēc „masāžas” saprotamā vārda ir droši vien līdzīgs texts par letiņiem kā tai aņukā, dzelžaini un vienbalsīgi nolemjam, ka „lielajam muskulim” uz masāžu būš jāpaciešas līdz Dzimtenei (nu nav mums skaidras naudas ar ko termināļa kasē norēķināties par savstarpēju masāžu)!!!
Lai slāpētu domas par masāžu, ar slaidu žestu (nu tipa kā Kolumbs pēc Āmerikas atrašanas) uzrodamies termināļa krogā. Studējam „meņū”. Viss ko sapratu – ir pelmeņi!!! Gribu! Gribu arī pelmeņus, bet padevīgi daru zināmu savu gribēšanu kapteinim Šulcim. Kaptains Šulcis izstiepjas pozā, kāda bij Ļeņineklim uz tagadējās Brīvības gātes un ar līdzīgu attieksmi sejā (tipa- mums kapitālisma produktus nevajag, mēs paši varam sevi nodrošināt ja ne ar desām, tad ar kukurūzu gan!!!)liek saprast, ka tas nebūtu „ stilā” rīt te pelmeņus… Noriju siekalu un… izveidojot stabilu rindu pie letes aiz Šulca kā „labajos laikos” pie šņaba bodes, „iestājos” par kapiju!
Kapiju nobaudam ar tādu pacēlumu un baudu it kā Robins Krūzo pēc uz salas pavadītā 101. gada būtu dabūjis iestumt māgā Lidiņa girosu. Ar to ta ar tiek darīts gals gastro-izvirtībai un vietējā biznesa pabalstīšanai ar tūristu atstātajiem naudas ietaupījumiem. Galdnieki izmet lai es apvaicājoties Bārmenei par vakara plāniem un tā.., bet saprotu, ka vienīgā brīvā „sieviete” kurai šis vakars nav aizņemts un kura varbūt nebūtu arī „pret” lai pavadītu šo vakaru mūsu draudzīgā „ogoņokā” ir iesēdināta jūrā tik dziļi, ka „sausām kājām” tai nepieskarsies, un neskatoties uz to, ka šī ir zaļa, laikam aiz niknuma, vētras putni to ir apgānījuši biezā slānī vārda vistiešākajā nozīmē (cerams, ka nav putnu gripu ar nabaga meitietim „uzkakājuši”). Parunājos ar sevi- neesam tak ieradušies te ar Beibiem iepazīties un patusēt, tamdēļ likšu, ka jūrā iebāztajam Beibim mieru un neuzmākšos!
Kapija iebaudīta, miera pīpe nopīpota un nu varētu domāt par turpmākajiem vakara plāniem. Ir gana sacēlies, brāzmains un tīri igaunisks ziemeļu vējš, tamdēļ gribas tusim darīt galu.
Sakāpjam „politilēnos”, ļaudami vietējai tautai iemūžināt sevi ostas pamešanas procesā i slaidi sākam vilkt, lēkājot pa nu jau „plīstošajiem” viļņiem uz ziemeļiem (skats varētu būt kā tajā multenē par dzīvniekiem- „ a mi iģom na sever”!).
Pēc minūšu padsmit gājiena uzskatām, ka esam gana ziemeļos un stājam krastā nolūkā „izcīnīt” kādu pleķi apmetnes ierīkošanai. Viļņi sakūluši ūdeni gana duļķainu, krasts ir tīri eestiski askētisks, ne tāds, kā izlutinātajiem letiņiem,- nosēts ar dolomītainiem šķautnainiem akmeņiem. Piekraste fascinējoša- tundras izmēra priedes, tundrveidīgi ķērpji un cita flora. Ne miņas no Cūkmena vai homo sapiensu pabūšanas, tamdēļ liekas, ka esam pirmie, kas sper kāju šajā valstībā pēc lielā šļūdoņa laikmeta. Ieejot metrus desmit piekrastes mežā sastopamies ar gluži kā mušu apmetnes vajadzībām izveidotu meža pļavu- romantika un vējš ar netiek klāt.
Vārds pa vārdam i sākam iezīmēt apmetni. Nebūdami sirdīs līdz galam pārliecināti, ka tomēr neesam kaut kur LV krastā (he, bij te uz Jāņiem atgadījums- stāvu pašā ūdens malā LV jūras krastā un pie kājām ūdenī ieliku Maxim 1,5l pudeli ar drinku lai atvēsinās ((nu mans attālums no pudeles varēja būt 0,2-0,5m)).
Iet garām „ģimene” mama, papa, divi sinoki, tipa papa, mamma, ja, družanaja semja. Viens sinoks, ap gadiem 9-12, bez kompleksiem, kaut ar redzot, ka stāvam un pie kājām dvielis ar Maxim pudeli, ar apziņu- „nāša”, paņem pudeli un steberē tālāk, uz ko viņam tiek pateikts- ei, noliec atpakaļ. Sinoks uzmet skatienu, bet neliekās traucēts un tad mama- izsaka- „ začem tebe eto, ostav…”. Tā nu man noveicās nešķirties no privātīpašuma…), tamdēļ tiek lemts Floti ar pārvietot uz apmetni.
Sākam rosīties, izkrāmēju savu Fortūnas Džentelmeņa komplektu no „konteinera” un tad no meža parādās ne jau sniega cilvēks, bet Onks ap 60 (+/- 20) semeikās un garajos gumijniekos. Pirmā doma- „pripliļi” un ātri noorientējos, ka iekāpšu Baibā, uz tās plīvo LV karogs, tādēļ Baiba skaitās LV teritorija (nekur skaidri un neapstrīdami nav pateikts, ka peldlīdzeklis ar uzvilktu karogu neatrodas „karoga jurisdikcijā”, ja tas nav ūdenī, bet gan uzkļuvis uz sauszemes), deklarēšu savu neaizskaramību un pieprasīšu ja ne ANO tad vismaz Zviedrijas sūtņa klātbūtni pie sarunām (sorrry, bet par Dzimtenes sūtņu izručīšanas degsmi taj brīdī pārliecības nebij!).
Baibā ramžāties nav nepieciešams, jo Šulcs, gandrīz kā Pavliks Morozovs, „krīt uz ambrazūru” – t.i. uzsāk sarunu. Onks, par laimi nav latvijas pilsonis vai latvijas pastāvīgais iedzīvotājs ar privātīpašuma neaizskarības apziņu „uz tauvas joslu”- pēc Šulca atslēgas vārdiem „no fire”, „one night” un „clean”, Onks atsaka- „fire no. Ok” (no žsetiem varēja pie beigām noprast, ka tā nav divu kovboju „ džentelmeniska vienošanās” nešaudīties, bet gan saprašana, ka ugunsjurs netiks celts un letiņu nacionālais izpriecas veids- salūts pie katras izdevības un da jebkur, ar tomēr netiks darīts), aizmetās atpakaļ mežā. Skaidrs, ka dzīves vietas deklarēšana uz Hiumu ir izdevusies „ar mieru”!
Saslienam jurtas, savelkam veļas šņores un tad top skaidrs, ka jau esam noilgojušies atkal pēc jūras… Ejam peldēties! Par cik eestiski askētiskais krasts mums letiņu pekām būtu saprotams tikai pēc jogas „maģistra grāda” dabūšanas, tad peldēt brienam „hidru zābakos”. Ūdens fantastiski silts un patīkams, tikai viļņi to sakūluši duļķainu. Dapeldamies un tad sāk mākties virsū doma par iespējamo gastronomisko apmierināšanos. Kaut gan ir izsludināts princips- „ veikalam nē”, tomēr top skaidrs, ka „ spici” ūdensņemšanai ierīkot ir slinkums, tamdēļ „referendumā” tiek izlemts vilkt atpakaļ uz ostu iepirkt dzeramūdeni. Tā ar ir- mērķtiecīgi, ar sajūtu it kā dziesmu svētku gājienā (sērfojot pēdējos km un lēkājot pa viļņiem pielipa man, a es pielipināju to „zarazu” Luīzei- dziesmas „sērfing, sērfing, windsērfing! motīvs…) velkam uz bodi. Bodē tiek iečolēts arī cits racions, bet ar mazām atlaidēm (nu nopirka Edmunds desu! No-pir-ka! Jo Edmunds bez Desas ir tā pat kā laiva bez airiem, vai blondīne bez datora!!!) iepērkamies tikai ūdeni un kefīru.
Iznākot no bodes Šulcis izsakās, ka ja nu esam šitādu kumāsu vilkuši ar laivām, lai atklātu šo Zemi, tad būtu dumi neizmest kādu līkumu un iepazīties ar „apkārtējo vidi”. It kā sākotnēji liela pretestība nav. Sākam promenādi, kas turpinās metrus 50… tad „ienāk priekšlikums” TO darīt pēčāk. Šulcs ātri piekrīt priekšlikuma (nu tipa- mi posovetovaļis i ja rešil), bet izmet jautājumu- a cik diez maksā prāmis uz „ maķeriku” ?! It kā jau doma par uzrašanos atkal Hāpsalā, bet ar prāmi, nebij izskanējusi, tomēr „ droš paliek vēl drošāks”, Luīze ir gatava upurēt spēkus un čāpot uz termināli noskaidrot ciparus (terminālis ir metri 30-40 no vietas, kad šī doma dzimst). Nu ko ies visi- nav smuki, veči pagaidīs!
Patiesībā, pēc Luīzes čāpojiena uzsākšanas migom visi apkrītam augšpēdus mauriņā un tā brīža lielākais mūža sapnis ir lai Luīze atgriežas pēc iespējas lēnāk (nepadomāt neko sliktu- vienkārši lai pēc iespējas ilgāk varētu „pabūt slīpi” ). Luīze, liekas, atgriežas vienā mirklī un pasaka, ka mazākā vienība, par kuru tiek aprēķināta biļete ir tipa motoroļļers. Izskaitļojam, ka mēs laikam ne šajā ne citās klasēs neesam pieskaitāmi un nāksies vien „ iet uz airiem” atpakaļ pašiem.
Atgriežoties apmetnē (aptuveni metri 600-700) sastopam to neskartu un lēnām pierodam, ka esam tiešām eestimā. Jurtas ir saslietas, vakartērpi ir uzvilkti un nu var sākties „ svētku galds”
Svētku galds tiek veidots ne kā latviešu galds, ne kā igauņu galds, bet gan kā zviedru galds- ap Šulca prīmusu katrs sanes savus provianta krājums un tā lieta var sākties! Kad vēders apmierinājumu guvis, tad ienāk priekšlikums „ paniekoties” ar „stimulantu un antidepresantu” – mazo sīvo! Galdnieki nav ar pliku roku ņemami stāv kā klints (tobiš- atturība dzīves norma!!!), Edmunds sakās, tipa, ka negrib bojāt eesti desas garšu un tā nu „sīvais” tiek laists tik pa trijiem „kaliem”. Tonis, ka tika uzņemts uzkāpjot Hiumā smiltīm ne tikai turpinās, bet attīstās gana staruji- vispārēja, jautrība, nebēdnība, bezrūpība, nebeidzami „soft” un pa reizei arī „hard” joki panesās vienā laidā. Visvairāk tiek Edmundam- galvenais iemesls DESA. Šī tēma tiek attīstīta diezgan dziļi un daudzpusīgi, bet Edmunds, liekas, nodalīdamies it kā vēl vienā personībā, ne tikai neaplecās, bet ar sāk vēl aizrautīgāk „aplikt” Edmundu!!!:)
Vakara vadmotīvs, gandrīz jebkurai tēmai, ir Edmunda klajā laistajam aņukam par letiņiem un estiņiem. Neatceros motīvu, neatceros par ko bij jāsmejas, bet rezumē tam aņukam bija- letiņi ir slinki, bet estiņi ir tupi… Attiecībā par dažām lietām biju spiests atzīties, ka laikam jau esmu asimilējies- tobiš palicis ne tikai slinks, bet arī tups!
Tā nu uz vispārējās jautrības un joku plēšanas toņa pienāca plkst 22:00 un sāka vilkt uz masu. It kā tika veikta aptauju par to cikos būsim celties no rīta. Domas dažādas, bet, liekas vēlāko laiku iezīmēja Galdnieki – septiņos šiem bioloģiskais pulkstenis iestellēts. Oki!- ta jau ja kāds agrāk, tad pamodinās citus vikingus ar! Ar „visām četrām” iestumju rumpi „jurtā”, kura pretojās līdz pēdējam un negrib atdoties, bet rīkojos kā tai aņukā par Petačoku un Vinniju- kas tev prasīs! Uzvelku slēpotāju apakšveļas „topu”, „orientieristu reitūzenes, „izdzīvotāju” zeķes, ielienu pusatvērtajā guļammaisā i domāju- kas zin kā izdosies aizmigt- tomēr jauni apstākļi, vēl pasveša Zeme kā nekā! Izrādās, ka ilgi domāt nebij lemts- dažu minūšu laikā domājamo aizēno ciešs miegs. Guļu, sapņoju, ka… ka masāžojos, pamostos… nē- vējš jurtu plosa! Pulkstenis rāda 03:05 un apjauzdams, ka sapnī labāk, aizmiegu pa jaunam.
Lai ar 07:00 bij orientieris, bet komanda „rota padjooom!” tiek izpildīta tikai 08:15. Miegs kā pēc nedēļa ilgāk izvirtībām ar sīvo! Izlienu no jurtas un „pielīp meldiņš” – „ no rīta svešos ļaudīs ejot, man skats būs tīrs un nē-vai-nīgs!”. Pervim ģelom eju pārbaudīt vai jūra vēl uz vietas un vai varbūt tomēr nebūs lemts iefraktēties uz ilgdzīvošanu Hiumā- vakarā uznāca vējš un bija pamatotas aizdomas, ka netiksim no salas prom, kaut gan Rolfs bij izrakājis kompi un pa telefonu, kā uzticīgā raģistka Ket, bij deklarējis „paceļamus” laika apstākļus. Jūra ir uz vietas, vējš ar ir kā vajag, saule nevar vien sagaidīt, kad tai atdosimies, tā kā sākums dienai labs!
Pa lielākai daļai klusējot tiek noēstas brokastis- kafija, burtebrodi, desmaizes, „paketes” (ja būtu vēl Užavas aliņš un gabals Debesmannas, tad varētu teikt, ka visi šīs pasaules labumi!) un ātri vien esam jau gatavi „iet jūrā”. Tiek savākti visi iespējamie Cukmena cienīgie musori, rūpīgi sapakoti un aiznesti uz konteineriem ostā. Nu ar tīru sirdsapziņu varam stiept atkal jūrā!
Pasmeļam iesildīšanās stilā dažas minūtes, tad „foto na pamjaķ” uz Hiuma fona, tā teikt- gaisa bučas krastā palikušajām siržu salauztajām estimotietītēm (zemapziņā piedungojot- „aiz aiz’ka’riem aug’stu pie’loga, meičas actiņas spoži kur mirdz…!) un aizet vikingu Flote tālēs zilajās iekarot jaunas ja ne sirdis, tad salas točno! 🙂
/3. daļa/
Jaunatklātās Zemes
Kad visas atvadu lietas nodarītas, tad nobrdinot pa pēdīgai asarai, ar apziņu kā tai aņukā- „krepis ti že muzčina!” ar pilnu krūti dodamies pretī nezināmajam! Smeļās nu makten labi- saule „kā vajag”, vējš ar nav pilnīgs ienaidnieks- tobiš ar nelielu + zīmi, spēks kā pēc labi nogulētās nakts tā, ka likt kur nav! Pēc stundas pusotras gājiena esam uz pirmās Zemes!!! Izkāpjam ar apziņu, ka ja pat kāds kādreiz ir manījis šo Zemi, tad skaitīties par Atklājēju nevarētu, jo visticamāk, ka „kāju uz šīs Zemes” spēris nav! Sala askētiska atkal estiski askētiska- bez liekām pompozitātēm” Cūkmena pēdu nekādu, koki pēc lielā šļūdoņa uzaugt ar nav vēl iespējuši. Uzkāpam uz zemes, ar sajūtu, kā jaunas galaktikas iekarotāji!
Vienīgās dzīvības pazīmes ir vētras putnu balsis, kas ir ja ne gluži tik skaļas kā jevroģeputatkas Taņkas ķērcieni LV piesmiešanai eirovīzijas periodā „tautas” protestu laikā, tad kā kādas nenotikušas, vārdā nezināmas un nu jau piemirstas, jevrokomisarkas kandidātes spiedzieni melos pieķeršanas laikā, točno!
Bet kā tad, tā arī tagad „viss pierimst” un sākam meklēt kopīgu valodu. Riekstā atdzimst indiāņa gēni un tas metās izdaiļoties ar vētras putnu spalvām! Pēc īsa brīža Rieksts jau galīgi vairs neizskatās pēc vienkārša Rieksta, bet ja ne gluži pēc skata kā inku „cilts vecākais” tad kā Gojko Mitičs indiāņu grāvējos jau nu gan un, strikti ievērojot indiāniešu nāmēšanas tiesību ruļļus, prasās nosaukties pēc, tipa, „Spicais Kaiju Rieksts” vai „Vereno čivču Rieksts”!
Skumjš stāsts par Alni
Krastā, kādus metrus vairākus no ūdenslīnijas, guļ beigts dzīvnieks, man liekas ka briedis, bet Edmunds un citi saka, ka alnis. Žēl, ka tā un arī skats ir bezgala skumīgs, bet līdzēt vairs, diemžēl, nekā nevaram, pa vēlu. Patiesi žēl redzot te nu viņu pagalam guļošu. Žēl un pārdzīvojums liels aiz to, ka attiecībā pret šīs pasaules „varenajiem” vai tiem, kuri spēj „par sevi pastāvēt” pret šīs „pasaules varenajiem” tās izjūtas ir maķenīt savādākas, bet šis „pasaules pilsonis” (bez sarkasma- tam pilsoniskās tiesības universālā nozīmē ir ne mazākas kā sapieniem, un tam, manuprāt, ir ikurāt ne mazākas tiesības uz dzīvi un dzīvību kā homo sapienisko pamattiesības), un bez visa tā nez i vai viņš savā dzīvē ir pat negribot kādam ko ļaunu nodarījis!
Šis nabadziņš nebij no „vareno” kategorijas vai pret „varenajiem” spējīgo pastāvēt kategorijas, tamdēļ kaut kā „automātā” dvēsele iestājās „bezkompromisaini” aizstāvēt un pa visām varēm rūpēties par tādiem, tipa ja vajag- nedomājot „kreklu plēst” vai „zemi ēst”! Tā i nesaprotam kā tam gadījies te nokļūt (tuvākais, dzīvošanai iespējamais, zemes gabals ir kādi km4-5). Maz ticams, ka ziemā pa ledu nomaldoties te atstaigājis un nav sapratis kā atpakaļ tikt uz Hiumu vai Vormsi, jo liekas tik ilgi viņš te neatrodas. Skumīgi.
Pieļaujot, ka nabaga dzīvnieks varētu būt arī nesaprotama iemesla dēļ vai „nepaēdušo” homo sapienisko mednieku „izklaides” dēļ, ar pēdējiem spēkiem, sevis glābiņa meklējumos un, kaut ar varbūt tikai aiz instinktīvām atbildības jūtām bet tomēr- arī saprotot savu pienākumu izglābties, lai nepieļautu savas alnenes un bērneļu palikšanu bez aprūpētāja un aizsargātāja, peldus nokļuvis uz šī mazā sauszemes pleķa dziļi jūrā, Nezin aiz ko pati no sevis uznāk doma- kā būtu un ko varētu līdzēt darīt, ja nu tālu no krasta jūrā sastaptu peldam šitādu Rūpju bērnu.
Viens ir skaidrs pilnīgi noteikti- nelaimē nepamestu un garām nepabrauktu ne pie kādiem apstākļiem, pat ja vējš būtu 10m/s +, bet saviem spēkiem izglābt ar laikam nespētu. Uznāk doma, ka ja nu tā tas liktenis iegrozītos- sastapt jūrā, ar bailīgi skumju un bezcerīgu skatienu peldam šādu Draugu, kurš ar savu skatienu varbūt teiktu: „atstājiet mani, neizdosies jums, neriskējat!” vai ko tamlīdzīgu, tad, liekas, tam ar skatienu pateiktu: „Neraud nu Brāl!, Būs Labi!, Kopīgiem spēkiem prorvjosmja!”
Iedomājos, ka varbūt caur 112 izsaucot krasta apsardzi, vai glābējdienestu vai vienkārši pozitīvus ļaužus, iespējams, ka varētu kopīgiem spēkiem kaut kā nabadziņu dabūt uz kutera vai jahtas klāja un nogādāt pie šā gaidošās sievas un bērneļiem uz lielākas zemes. Tā ar smagu sirdi un skumju nožēlu piedomājot, ka žēl, ka nebijām blakus dzīvniekam grūtā brīdī- mož būtu spējuši izglābt, ja būtu izglābuši, tad nebūtu tagad jāapzinās krastā nesaprašanā palikušās mīlošās alnenes skumjas vienai vai ar bērneļiem nesagaidot no jūras atgriežamies savu mīļoto, šo domu izbeidzu.
Uz Jauno krastu (jeb Vorsmi)
Uz salas vairumā, gandrīz kā Balticovo olu fabrīķi, mētājās olas. Olas, salīdzinājumā pret vētras putnu kuslo miesu, liekas dinozauru jaičiku izmēra un, ja vēl var mēģināt saprast kā reālu jaičika izgatavošanos vētras putnam zem ādas, tad saprast kā TĀDU jaičiku var tas kustonītis no sevis izpsioest „brīvā dabā”- realitātes sajūta pazūd!
Šulcs ar Galdniekiem saliek GPS’os jaunus „punktus” i velkam nu uz Vormsi, kas ir arī kādas stundas pusotras gājiena attālumā. Uz Vormsi da-smeļam ar „uz viļņa”- spēki pār pārēm, laiks ideāls- tā teikt- smelšanas vaina. Vormša krastā pīppauze ar „fijku” (t.i. zviedru mēlē sakot- „kafijas” pauze)- iekožam pa banānam un snakam, nevaram neapmierināt vēlmi arī nopeldēties. Tā nu kalorijas ieņēmuši un „jūras svaigumu” baudījuši, laižam gar Vormsi uz next mazo salu rajonu. Nu jau uzrodas vējš, kas gribi negribi prasa „piepūst vaigus”. Miesai jāsāk saprast, ka točno jāairē… Piesmeļam pie nākamās salas un izvēlamies tamo apiet pa dienvidpusi, tobiš lai „paslēptos” no spēkus pieņemošā ziemeļvēja.
Tā i darām, vēl jo vairāk peizāžs „pa kreisi” ir ja ne gluži kā Rembranta gleznā, tad Purvīša ziedu laiku bildēs jau toč- pa labi salas, tad km1-1,5 plata „jūra”, tad aizraujošas, saules iespīdinātais Vormša krasts, un piedevām vēl „jūras klājiens” starp salām un Vormsi irsabārstīts ar virs ūdeni redzamiem „Laučakmeņiem” (tā teikt- būs epizode priekš „foto na pamjaķ”). Dasmeļam līdz nākamajai salai un atklājas, ka ar Laučakmeņiem piebārstītais „jūras klājiens” ir nepilnu metru dziļš visā miniakvatorijā…, kas nemaz neveicina smelšanu un Flotes gaitu! Udens sasilis kā tēja termosā. Tā nu pasmeldami aizvējā gar salas dienvidamalu nonākam salas stūrī pirms „atklātās jūras” posma. Neko sevišķi bāzt degunu aiz stūra negribās- Ziemlis iepūtis gana ņipri!, a bet nu neko darīt- esam devuši zvērestu līdz vakaram trāpīt atpakaļ uz Hāpšu salu.
Atkal kutelīga situācija- studējam auto karti, mocam GPS’us, bet nav līdz galam skaidrs, kurš no aptuveni km 4-5 attālumā redzamajiem zemes gabaliem varētu atbilst maršruta leģendai. Vārds pa vārdam un tā, līdz sākam smelt pret Ziemeli ar fišku- kur ta būs lemts, tur ta būs, gan ka jau! Smēliens jau prasa muskuļiem lielāku gribēšanu, jo vējš ir neatlaidīgs un brāzmās, liekas, kaut kur ap metri 9-10 sekundē točna. Par to liecina ar laik pa laikam pāri Baibai pārskrienošais vilnis. Ieeju „D” (Drive) ritmā, lai lēkājot pāri viļņiem tiktu arī uz priekšu un nepadotos viļņu funktierim stiept laivu atpakaļ. Tā, ritmā „garos airos intensīvi smeļot, ir notīrījusies „operatīvā atmiņa” (t.i. smēliena laikā aizmirsti gandrīz visu un da jebko, izņemot jūru, viļņus, viļņu skaņas) un iedomājos par Rolfu- aber dvēsele kliedz, tā lūdzās un kliedz pēc kāda sirdi plosoša, lustīgi skarba šim brīdim atbilstoša Hard Rock „gabala”!
Uz Veco krastu (jeb starta- finiša ūdeņiem)
Pēc „stundas +” smēliena tuvojamies jaunai Zemei. Pēc leģendas vajadzētu būt starpsalai pirms Šēras, bet izrādās abloms ar +, jo jau esam uz Šēras, tikai otras puses! Jāsaka, ka gana priecīga atziņa pēc šitā smēliena. Prieciņš atkal atdzimst. Pa godu „posmam paņemšanai” tiek ieēsta Desa!!! i pārmīti uzmundrinājuma vārdi. Apejot Šēras ragu jau redzam „pāreju” uz starta/finiša akvatoriju un pretējā pusē, kādi km 4, ir redzama osta. Šēras rags ir joprojām estiski askētiskis- škautnaini, dolomītainu akmeņu sēts un vēl piedevām sekls (ap cm 30-40, ar maziem Laučakmeņiem laik plaikam) savus metrus 40-50 no krasta. Jā, Šēra ziemeļ/rietumu puses pozā nav neko pateicīga izbaudīšanai airējot vai peldoties.
Ieturu īsu diendusu, saņemu sevi rokās, i brienu „pārgājienā”, lai jūrā sameklētu piemērotu dziļumu rumpja iegrimes klasei. Pēc metriem 50 tas ar izdodas un nu pelde pēc vētrainā smēliena ir „blaženstvo polnoje”. Vārds pa vārdam un nu vajadzētu kāpt Flotē i stiept atpakaļ vēja zonā, lai apbraucot Šēras ragu, uzņemtu kursu uz finišu. Tāds plančiks bija, bet tikai par plančiku ar palika… Pirmajam nervi neiztur Edmundam- šamais „pajem sava bezimjnnaja polietilēna kuģīša” tauvu saujā (pēc sejas gan liekas kā tai Ufo grāvēja- „man saujā benzīns…”) i kā Volgas strūdzinieks sāk „ilgo ceļu kāpās”, lai šādi apvilktos pa sēkli ap Šēriņas ragu (arī Edmundam kaut kā neceļas roka airēt uz rietumiem jūrā un tad pa vilņiem, cīnoties ar Ziemeli, apbraukt Šēras ragu). Ar Šulci ne ta iesmejam ne ta nobažījamies par Edmundu- laikam šim jūras slimība, tik savādāk izpaužās tā špāse – iedeva laikam „pa galvu” nevis „atsaucās uz kuņģi” un nu šis tapis neadekvāts (mož sadomājis šitā meklēt ceļu lai strūdze-niekotos tādā stilā līdz finišam).
Pēc brīža Galdnieki ar iet Edmunda pēdās, kas liek domāt, ka tas jau kļūst nopietni! Vēl pēc brīža ar Šulcu saprotam, ka pašiem ar laikam tā kaite piemetusies, bet sevis attaisnošanai sarunājam, ka tā tomēr nav jūras slimība- vienkārši mēs vēl joprojām esam letiņi… (tobiš esam slinki, lai no „lieka” uzairētu), bet galīgi vēl neesam asimilējušies par igauņiem… (tobiš neesam vēl tik tupi, lai nevarētu izdomāt, ka var ietaupīt kādu 1km izgājienu pret Ziemeli strūdzeniekojoties…) un aizrautīgi metamies „priekšteču pēdās” ar tauvām ķepā! No šejienes arī vietējo priekšstats par to, kā latvieši laivo Igaunijā.
Uģis izziņo sauso atlikumu pēc GPS’sa aprēķiniem- līdz finišam ap savi km it kā 10 smeļami. Negribu ticēt, bet nevarētu teikt, ka pilnīgs sašutums uznāk, a bet musīšiem gribētos vismaz uz pusi mazāk. Uģa GPS’mašīna ir nepielūdzama- citas alternativas ņerrra!
Pēc pusstundas smēliena „ieejam” finiša dīķa akvatorijā. Apkārtējā vide un paskats kur „ aci piesiet” liekas galīgi nepazīstams- ne ta esam pilnīgi asimilējušies, ka spējam saskatīt apburošu smukumu arī eesti zemē, ne ta startējot ar tīri latvisku lepnumu pa malām neesam skatījušies. Vienojamies, ka šis tomēr nav Lamanšs un starta akvatorijam vien tam vajadzētu būt. Uz tādas optimistiskas nots ar velkam droši iekšā. Metrus 100 priekšā taisni pa kursu peld ģimene- graciozs gulbju pāris ar baru „bērnu dārzu”. Lai gan, liekas, tiem ir apziņa, ka šamie latviani „nāka ar PEACE”, bet lai nu nesadarītu šmuci un neuzvedinātu ģimeni uz „daivors’i” (t.i. nesabaidītu ģimeni vai to neizšķirtu), padevīgā japāņu geišas stilā „noliecam galvas” ģimenes piekšā i nomainam kursu, apbraucot ar mazu bogeli ģimenes idilli. Epizode beidzas, tā teikt ar savstarpēju atziņu- „es palikšu savā vietā, jūs paliekat savās vietās” !
Pa apendiksu smeļot „dzenskrūves” ātrums tiek „nomests” promenādes režīmā un lēni slīdam pa „dīķi” ar gandarījuma sajūtu un bez maz tik lepni izgrieztām krūtīm un „galvā sakāpšanu” kā kāda viena Mocekļu politiska Party pēc 5% barjeras pārvarēšanas 100k ieņemšanas vai Saeimas vēlēšanu ļembasta finiša galā! Fīlings trakoti labs un apendiksainais dīķis, Flotei cieņu izrādot par uzdrošināšanos, ir absorbējis arī Ziemli. Jā, šādu izjūtu mirkļu dēļ vien bij vērts aizsmelt uz Hiumu, nerunājot par citām baudām un izbaudījumiem!
Nu jau „nerakstītie jūras likumi” par braukšanu 1-2min distancē vairs nav spēkā- tobiš brīvais režīms. Aiz to ta nu, juzdamies kā koalīcijas padomes sēdē „dabūjuši”…, dabūjuši kādu vai kāda ja ne gluži ministra ķeblīti, tad vismaz trešajā paaudzē kopš bērnības ie-kāroto silto vietu (ne)valstiskās „pašizpalīdzības kases” organizācijas KaTavuMātEnergo laimīgo locekļu padomē, izdalāmies pa akvatoriju tā, lai katrs var izjust visu akvataroiju kā ja ne formāli jau tagad savu personisko, tad vismaz kā kādreiz no Papas, pēc Papas „pacelšanās” uz „lielā koalīcijas zaptes plaukta”, dabonamo točno (nu tipa kā tamā filmā Gundars plātās Lāsmiņai – „Mocis paliks man!” T.i. domāts pēc tam, kad Ērik onkuls „pārsēdīsies” uz Limuzīnu Jāņu nakts krāsā)!
Galdnieki ar Edmundu ta kā grib atrādīt akvatorija publikai, ka neesam nekādi „ plānā galdiņa urbēji”- slaidi aizplēš uz iekāpšanas/izkāpšanas bīča malu. Mani atkal (eh, joprojām!) kā jav ozabočennuju velk „pa kreisi”. Šulcis ar Luīzi, it kā jau trešā paaudzē konsekventi ietrenējušies balsot par „labēji” nomaskētiem polit(ne)spēkiem, šīberē lēnām pa labo pusi Dīķim.
Tā nu, tā teikt, vārds pa vārdam, smēliens pa smēlienam, tuvojamies finiša vietai. Redzot Flotes tuvošanos, no sāna „na parusah” pietuvojas kāda bezmotorīga jahta ar estiņiem. Tik vien saprotu, ka šamie aplūko mani kā Pirmsledāju laimketa Trinozauru ja ne gluži kā iekš Zoo, tad „šausmenē” gan, i, iespējams sarunājas, tiesa- sev vien zināmā valodā. Cēli piepeldu šamiem klāt (šie gan iznākuši ar savu Jāāāhtu precīzi uz mana kursa un skaidrā asimilēta igauņa (nu par eestimotu vēl saukties neuzdrošinos- pēc trešās reizes, tad gan varbūt!), indiāņa „miera izrādīšanas” stilā paceļot ķepu „PEACE” pozā nodeklarējos- „TERE!” . Tauta uz klāja-divi eestiņi un divas estimotietītes ap gadi 30-40 (tā teikt- kupaļņikā i nepateiksi precīzāku gadu nastu) paceļ arī „miera sludināšanas” pozā ķepas i atbild- „TERE!” . Tad seko skaņas, kas man izsaka mazāk nekā vētras putnu čalas vai jūras šalkoņa.
Drošs paliek vēl drošāks, neuzdrošinoties pāriet uz esperanto, notulkoju english pieklājības „pasakāmo”- „How are You!” uz latviešu/japāņu unipasakāmo i pieklājīgi atskaņoju-
- „Kas i ko?!” . Tik vien saprotamies, ka saprašanas ziņā gaisā virmo pilnīgs „1:1”, tobiš katrs saprotam tik vien to, ka katrs patiešām runājam, bet saprotamies tik vien katrs „sam s saboju”. Eeesti, kā jav namatēvi, pirmie sper plašu soli uz savstarpējās sapratnes un saprašanaā starptautisko jūras sakaru nodibināšanu- piemīlīgo klusumu „selgā” kā „mūzikas skaņas” pāršalc nedaudz ta kā piemirsti nostalģiski atkodējamā langvidžā-
- „Kto tebe lico tak izmāzal!?” . Mjā, gan par lengvidžu, gan par texta būtību maķenīt piemulstu, it kā būtu ja ne nokdaunu no Taisona „uztvēris”, tad kā Mjullers no Kiviča sejā dabūjis gan!- Pirmkārt, pēc Šulca un citiem „pieredzes bagāto” nostāstiem igaunim ir vismaz „ducis krupju jānorij” lai vispār ņemtu mutē kādu slāvu vārdu un kur nu vēl pirmajam, un kur nu vēl esot „dubultā” uz savas teritorijas (t.i. gan eesti teritoriālajos ūdeņos, gan atrodoties uz klāja eesti jurisdikcijā karoga krāsu dēļ). Otrkārt- daudz ko varētu sagaidīt uzprasām- nu tipa vai līdz Panamas līcim vēl tālu un tā…, bet šamie izrāda tik intīmu interesi par manu necilo mūli…. Treškārt- pēdējā Pitstopā uz Šēras tak, apzinādamies, ka „jāsakopjas”, biju ierausies jūrā ne tikai nopelst, bet arī apmazgāt tuklās miesas. Bet nu OKI, tā teikt- „kauliņi mesti”, t.i. jautājums uzdots un nu jāatbild „kā ir”, jo mož tie MoSad aģenti wīka endā piehaltūrē eesti Bordergardā un uzdod jakobi „nevainīgi interesantus” vaicājienus, lai pēc tam gadu analizētu vai neesmu septiņpadsmitajā paaudzē vai septiņdesmit septītajā „elkonī” kādos rados ar Mr.BīnuLādeni! Tā i atbildu-
- „Eto mne Estonka lico izmā-zala!” . Konspirētie Mo-Sadisti ietur eesti cienīgu gā-āru pauzi i neviltoti smaidot uzdod absolūti loģisku next level analītisku jautājumu-
- „Pocemu tebe estonka lico izmā-āzala?!” . Jūtu saruna sāk raisīties un ir savstarpēji aizgrābjošs tēmats par ko parunāties- bez pašsaprotamiem paskaidrojumiem saku kā ir:
- „Hōtel poznakomitsa!” . Nu jau bez pauzēm mani sarunu biedri izplūst galīgi neigauniskos (t.i. skaļos) smieklos! Seko nu jau pavisam loģisks vaicājiens, bez maz vai kā neitrālajos ūdenīšos atrodoties, –
- „Gde tebe estonka lico izmāzala za to stob poznakooomitca zahotel!? Jūtu, ka „esam iestājušies sakaros”, un ne tikai mana mūļa izmālēšana ir izraisījusi vispārēju un patiesi neviltotu interesi, bet ir interese par to, kur ta meklējama varonīgā eestimotietīte, kura tā izmāzala latvian jūras bridējam seju, tamdēļ, nu jau promējot novest asprātīgos izvaicātājus uz „viltus ceļa”, atbildu-
- „Eta estonka na Hīumā mne lico izmāzala!” Uz jahtas samulsums, divi ļauži nokāpj kajītē (iespējams, lai Šarika globusā konstatētu varonīgo estimotietītes sadzirdētās dzīvesvietas koordinātas). Priekšpēdējais jautājums ir izbrīna pilns-
- „Pacemu ne v Hāpsaļe poznakomitsa hotel a tak daleko plil” ?! Te nu atbildu gandrīz nemelojot-
- „Estonckie muziki mene abmanūļi i skazāli sto estonki tolko na Hāpasļe s latišāmi znakomjatsa!” Prieks un jautrība valda uz jahtas (laikam jau tamdēļ, ka nu eesti muzikiem sirdis drošas, ka nemetīšos Hāpsalā iepazīties ar daiļajām estimotietītēm). Vēl, turpinot jautājumu-atbilžu vakaru, apmainamies ar eestiņiem patīkamiem tematiem- šie jautā:
- „Pacemu tebe pārus takoi māāālenkij?! (kaut ar tas ir zināms „uzbrauciens”, bet bez ļaunuma- runa it kā iet par Baibiņas „nesto” Mātes Latvijas SarkanBaltSarkano), neaplecos un turpinot draudzīgo līniju pasniedzu šiem ja ne „desertu”, tad vismaz „desu maizi” gan-
- „Latisi bednije, ne to sto estonci- uz latisei dēneg netu stob bolsoi pārus kupiķ! Liels prieks, gandarījums un neviltota laime ir manu jauno „jūras sakaru” acīs pēc šādas atziņas noklausīšanās!
Salīdzināšanās ar … izbeidzas ar manu oferti-
- „Možet mahņomsa”! (runa iet, lai Baibiņu neapbižojot un Baibiņai nedzirdot, par Baibiņas iemainīšanu pret LieloBalto, tobiš jahtu). Akcepta vietā izskan nepārprotami „neakcepta” tīri eestiski (t.i. neskaļi) smiekli…. Tā teikt „no deal”! Ar to ta ar saturīgā saruna var teikt apraujās. Novēlam savstarpēji „Udāči!” un katram gadījumam arī „Good Luck!” i Jahta lēnām aiziet „uz burām” virzienā uz jahtklubu.
Galdnieki un Edmunds pa to laiku, būdami uzticīgi latviešu raksturīgajām īpašībām un īpatnībām, bet neļaujoties asimilēties – t.i. laikam jau aiz slinkuma, bet nebūdami tupi, ir pietauvojušies kādu puskilometru no jahtkluba bīča krastā ikurāt tur, kur startējot pirmo reizi bridām eesti ūdeņos.
Iestājos „reidā” savi metri 200 no Galdnieku okupētā bīča un savi 500-700m no Jahtkluba. Izlaižos uz Baibiņas kā tāda … (nu ir tāds tīri latviskis apzīmējums arī tautas „kalpiem”, kas ne tikai reizi četros gados (ie)maina politisko orientāciju un „politiskās mājas” pret gabalu Desas, bet pie visa tā, ka kreklu plēzdami i „(ne)laimes biedru”, i vēlētāju priekšā, i pie baznīckungu bikts par uzticību „programmas” iģeāliem, umudrjājutsa piečakarēt ne visus iepriekš minētos, bet vēl citus ar). Tā nu man, palaistuves pozā guļošam, piebrauc Šulcs ar Luīzi prieku un labsajūtu izstarodami.
Šulcs prasa kurā vietā kāpjam uz eesti zemes- Galdnieku okupētajā bīčā vai uz Jahkluba „skatuves”. Izmetu, ka man jau nu labpatiktos vairāk uz Jahtkluba skatuves- tomēr šāda pasākuma sakarā un esot pie svinīga prāta kaut kādu „pompu” jau ar var sev pasniegt… Šulcs izmet, ka šamajam ar labpatiktos uz Jahtkluba skatuves. Tā Šulcs nu „caur distanci” provē pierunāt Galdniekus un Edmundu izvilkt enkurus un vilkt uz Jahtklubu.
Kamēr Galdnieki un Edmunds vinčo enkurus un tomēr atkal taisās „iet jūrā” , pavelk mani „uz kašķi”. „Kašķis ir noķert manus aizbraukušos eesti „jūras sakarus” ar Jahtu i „ielikties” Šulca foķikā. Tā teikt- „runāts darīts”, eesķiki iet uz burām (vējš gan neko izcils nebija, jāatdzīstas), i tad domaju parādīšu uz kādu kreiser ātrumu Baibiš ir spējīgs „pie vaigu” piepūšanas! Sataisīju ne tikai seju, bet „būri” ar i panesos pakaļ maniem „jūras sakariem”. Tā i nesapratu vai tad, kad Baibiņš slaidi gāja garām jahtai, mani draugi stellējās lai samazinātu ātrumu, jeb otrādi- žiperīgi sāka ņemties ap burām.
Lai nu kā, Baibiņš iekabināja! Pēc dažiem mirkļiem iegājām (nu domāts ar svinīgu apziņu it kā B.Krisķinka to darītu Alberta dīķos) Jahktluba „akvatorijā”. Viss apkārt jahtas, kuteri ar dažādiem karogiem! Jā, īsi sakot sajutos kā baltais cilvēks! Tad ar sapratu „sāli” Jahtošanas pasācieniem!!! Gandrīz uz visiem peldlīdzekļiem kāds „jahtoja”, bet jahtošana izpaužas tā, ka uz borta ir Kapteinis/Bocmans (nu dažviet arī kāda ((+)) tauta balastam), iet mazais „kvass” un „rīta-vakara” sarunas eestiski lēnā stilā. Tā teikt, būt man jahta, ehhh, tad es ar….. eh, varēt uzkāpt uz klāja ar Užavas aliņ ķepā un futeni iečolēt teļļukā!
Tad kad „foto na pamjaķ” taisīti, uzraušamies pie Jahtkluba uz Zemes! Ir svētdienas vakars, saule spīd, ļauži laiski relaksējas gan uz jahtām vai kuteriem, gan vienkārši tāpat pa Jahklubu. Pirmās bildes pēc „Atkal uz Zemes”, i aiziet pakošanās. Pienāk kāda eestu ģimene pilnā sastāvā, nostājās strīpā kādi metri 2 no autiņiem i klusējot tā arī savas min15 raudzījās gan uz letiņu vikingotājiem, tērpu un pričendālu ekliktiku, gan Floti. Mēs, savukārt, ar tīru sirdsapziņu, gandarījumu par izdevušos pasākumu un jauna līmeņa jundījumu gatavojāmies pamest šo krastu, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos še atkal!!!
Pēcvārds Nr1.
Visi ekspeditori un ar tiem saistītie notikumi ir īsti un nav izdomāti. Ja kāds nesaskata līdzību ar sevi, bet tomēr vēlas lai tā būtu, tad – nāciet līdzi jūrā.
Pēcvārds Nr2.
Visi personāži, kuri ietilpst „tautas kalpu” klasē un ap tiem saistītās padarīšanas, nav īstas un ir izdomātas. Ja kāds saskata līdzību ar sevi vai atpazīst kādu savas „biogrāfijas gabalu”, tad ziniet un dzīvojiet ar domu, ka tā ir tikai apstākļu sakritība un atvainojiet par sagādātajām neērtībām.
Pēcvārds Nr3.
Gribu pateikties visiem un jebkuram eestiņam vai eestiņietītei par uzņemšanu eesti zemē. Kaut arī stāstā brāļi Eesti ir nedaudz pavilkti „uz zoba”, tas nav aiz ļauna prāta, bet gan kā sava veida pozitīvas un labestīgas attieksmes izpaušana. Patiesībā- visu cieņu eestiņiem!
