Apkārt Muhu

Krasts, 14.08.06

Ideja

Vasara uzsākusi gājienu „uz viņu pusi” un tādēļ bij gribēšana pielikt vismaz puspunktu, ja ne veselu punktu pašu Igauņu jūras vagošanai. Principiāla doma virmoja jau labu laiku, bet bez sevišķas konkrētības (ja nu vienīgi skaidra un nemainīga doma bij par „ekspeditēšanu” trīsdienniekā- tā teikt lai „ izbaudītu spēles garšu” pamatīgāk pretēji līdzšinējiem divdienu „ izgājieniem”)

Muhas Brālība

Lai ar gribas izrādītāji un jakobi interesenti bija pa-vairāk, tomēr kā jau tas allažiņ notiekās – kad „ jākaļ dzelzis”, tad vairāk par 5-6 gab. jūrniekotāji nesanāk. Šamā reize šādā ziņā nebij neko liels izņēmums- Muhas Brālība ieies vēsturē kā „lieliskais piecinieks” vai „Luīze un četri veči”. Un tā, sastāvs un peld-aparāti sekojoši:
Luīze, kurai vīrs ir arī Šulcs („arī” domāts ne jau ka Luīzei ir harēms, bet gan tā, ka Luīze un Šulcs ir nesaraujamos laulības sakaros). Luīze zināma arī kā ne tikai Šulcu, bet arī kā askētisko jūras izbraucienu un „viļņu cīņu” mīlētāja;
Pats kapteins doktors Šulcs, kurš zināms ne tikai kā Luīzes laulātais draugs, bet arī „taciņas” ieminējs uz Sāremā, „Roņiem” un leģendārā Valdemāra ideju (t.i. jūrā iešanas) turpinātājs;
Arnis, kurš vispār zināms kā Kobas (t.i. Kolkas bāka) apmeklētājs, askētisma pārzinātājs un rūdīts klintīs rāpējs;
Janka (Čiekurs), par kuru sākotnēji zināms bij tik tas, ka ir apveltīts ar interesei noprovēt to „lietu”, gatavs pie jebkādiem apstākļiem mesties jūrā ar vēl nemēģinātu „līdzekli” (domāts- SOT veidīgo peldamlīdzekli);
padevīgais kalps, kam, jāatdzīst, SOT’ošana laikam nedaudz pa daudz ir aizēnojusi ne tikai prātu, bet arī citas svarīgas radošas dzīvošanās sastāvdaļas (laboties nekad nav par vēlu!).=

Flote

Tradīcijas ne tikai ne tika lauztas, bet gan tika vēl vairāk nostiprinātas (t.i.- nekādu kajaku vai citu „tamlīdzīgu” !!!- tikai SOT’i). Un tā- flote un kārtojums sekojošs:
Luīze ar Šulcu „iejūdza” divvietīgo SOT’u;
Arnis ar Janku ar „iejūdza” divvietīgo SOT’u;
Padevīgais kalps, gandrīz visu, izņemot Baibiņu, pamests un nedamīlēts iejūdza „Baibiņu” (t.i. pēc pases datiem-trīsvietīgs SOT’s).

Pirmā diena

Maršruts

Virtsu ostā uzradāmies kaut kur pirms trijiem pēcpusdienā. Pēc ostas apskates un laika apstākļu izvērtēšanas tika veikta maršruta konkretizēšana un precizēšana. Pāris dienas pirms izbrauciena Šulcs bija izstrādājis un nopublicējis iespējamo maršrutu, tomēr bija arī skaidrs, ka atkarībā no laika apstākļiem (vēja virziens, vēja stiprums, viļņi) gala vārds par maršrutu tiks teikts pēc ierašanās uz starta vietu Virtsu ostā. Tā nu, novērtējot apstākļus un situāciju, kaut kā nemanot ir atsi-jājies sākotnējais Šulca maršruts (t.i. ar startu nevis Virtsu, bet nedaudz augstāk, ar ampelēšanās plānu pa „jūras dabas parka” arhipelāgu) un uz apspriešanu tiek nolikti trīs varianti:

  • 1. ar prāmi uz Muhu, ar auto līdz Muhas ziemeļiem, tad pa salu kaskādi „ šurpu-turpu”, jeb patiesībā 1:1 atkārtot Ivara un viņa Meitenes (diemžēl, rakstā tā i neatradu pieminētu Meitenes vārdu, sorry!) maršrutu;
  • 2. ar prāmi nekur nebraukt, bet, pārbraucot Muhas šaurumu DR virzienā, vilkt uz „leju” un aizvējā burzīties pa Muhas „lejas galu” Sāremā virzienā un tad atpakaļ;
  • 3. ar prāmi nekur nebraukt, bet, sākotnēji pārbraucot Muhas šaurumu ZR virzienā, veikt Muhas apkārt braukšanu.

Lai ar plusi un mīnusi dažādi, tomēr virsroku gūst atziņas, ka da vai ka sportiskāku variantu un tādu, kuru var kaut kā nosaukt ar, a nevis „ šurpu-turpu”. Tā nu vārds pa vārdam tiek paņemts 3.variants. Vakara plāns ir pēc iespējas jau piektdienas vakarā sasniegt Muhas ziemeļu augstāko punktu kaut kur „ostas” rajonā, lai sestdien, kad gaidāms lielāks ZA vējš, varētu braukt pa aizvēju un „paņemt” Muhas rietumu (vai Sāremā puses) malu.

Pirmās dienas distance

Kamēr ietusējam pa ostu, noturam maršruta apspriešanu i sapakojamies braukšanai, pulksteņrādītājs ir jau uzrāpies uz pieci pēcpusdienā. Pirms sākt airēt ir apziņa, ka laikam tos 22-24km, kas būtu Muhas ziemeļu augstākais punkts sasniegt neizdosies, tomēr brauksim nesēņojot pēc iespējas vairāk, lai vismaz savi kilometri daudzpadsmit tiktu nobraukti pie piektdienas mazā vēja.
Sākotnējais kurss tiek ar aci iezīmēts tā, ka Muhas šauruma šķērsošanas slīpās distances garums sastāda km 8. Ieraušamies laivās un tā lieta ir sākta! Pirmie simti metri paiet atkoriģējot ģērbšanās jautājumu (ir pēcpusdiena un saule te parādās, te pazūd aiz mākoņiem, ir arī kaut kāds vējš) jo izrādās, ka Stopers ir par karstu un pilnīgs komforts ir Lafuma’s bītlenē vien.

Tad vēl tā un šitā sēdēšanas un improvizētās „korsetes” uzparikte tiek pieregulēta un var smelt uz pilnu klapi. Lai arī ir gan pēc kartes, gan pēc apstākļiem dabā redzams, ka kuģu ceļš paliek no mums uz dienvidiem un nav bīstamība uz tā uzrasties, tomēr Muhas šauruma vidū atrodas liels suhogrizs ar „ degunu” uz ziemeļiem (t.i. perpendikulāri pret mūsu kursu). Apzīmēju ar „ atrodas” tādēļ, ka no attāluma grūti bija saprast, vai tas stāv reidā, jeb lēnām tomēr „ nāk virsū” mūsu „kuģu” ceļam. Dzinēji tam darbojas, izmestu enkuru neredz, attālums kilometri 3-4, tādēļ drošības labad nolemju ātri un intensīvi iesmelt, lai paietu šķērsām suhogruza purngalam vismaz 1-2km attālumā. Tā i arī notiek, kaut gan izrādās, ka suhogruzs tomēr netaisījās pamest Muhas šauruma akvatoriju un bocmanis vienkārši dzīroja pie ieslēgtiem dzinējiem.

Pēc suhogruza iespējamā kursa šķērsošanas inteliģentā attālumā, kad ir nobraukti pirmie 5km, uztaisām pirmo un vienīgo īso tā vakara ūdens pauzi- savelkamies kopā (kaut gan pārāk liela izklaide nav, bet nu savu 5-10 minušu gājiena distance dažbrīd izveidojas gan), minūtes piecas atvelkam elpu, nospraužam nu jau konkrētāk „punktu” izkāpšanai uz Muhas (t.i.- „ nu redzi, tur kur aiz tā pēdējā saredzamā raga ir tāds ta kā mazs puduris”) un laižam atkal.

Kad ir sasniegts „puduris”, tad krasts izskatās acij tīkams- 5-7m augsts dolomītains stāvkrasts, bet dēļ tā arī pilnīgā ēnā. Tā nu pēc vēl kāda km nobraukšanas izkāpjam uz neliela neapauguša „raga” ar apm. 100m izbīdījumu no salas jūrā. GPS rāda, ka nobraukti savi 8km, pulkstenis rāda, ka ir bez minūtēm 15 septiņi. Ieēdam banānus un snakus, sadzeramies ūdeni un velkam ar domu cik vien tālu uz ziemeļiem šovakar var aizvilkt. Pēc deviņiem sāk strauji krēslot un ir skaidrs, ka ir jāmet miers- jāiet krastā, jātaisa teltis, jāēd vakariņas. Patiesībā izrādās, ka gandrīz pilnībā esam izpildījuši sākotnējo plānu- dabraukt līdz Muhas ziemeļu ostai, jo osta ir kādi 2km no mūsu apmetnes vietas. Izkāpjam krastā uzslienam teltis, nopeldamies jūrā un sākam mudīgi gatavot vakariņas. Lai ar sevišķi „ gumija stiepta” netika, tomēr vakariņu noslēgums bija pie „pieres lukturiem” gaismām. Pēc vakariņām pa malkam ugunsdziras dažādos izpildījumos i var dienai darīt galu.

Netiek „iekalts akmenī” konkrēts „padjoma” laiks, bet ir doma sevišķi nevilcināties no rīta, lai vismaz līdz 10 būtu jūrā. Miegs nezin kādēļ, bet tomēr ir gana „ caurs” un naktī laiku pa laikam pamostos dzirdot jūras un vēja šalkas. Ir skaidrs, sestdien uz jūras vairs tāds miers kā pirmajā dienā nebūs gan.

Otrā diena

Otrā diena iesākas ar to, ka ap plkst. 7:15 Šulcs jau ir izrausies no telts vai Luīze šo ir izmetusi no telts (joks!). Tā nu vārds pa vārdam visi izrāpo no teltīm un kursē pa telšu „ciemata” laukumu. Lai ar sevišķi karsts neliekas, tomēr prasās sasveicināties ar jūru- aizeju un nopeldos. Jūras krasts kā jau pie igauņiem, jūrā ieiet arī kā pie igauņiem (akmeņains un mālains), tomēr ūdens tīkams un rīta žirgtums ir gūts.

Kamēr tā un šitā, šo un to, tikmēr nemanot tuvojas pulkstenis deviņi no rīta. Telšu ciemats ir nojaukts, sakopts un laivas ir sapakotas startam 15min. Pāri deviņiem. Ir doma apstāties ostā, lai uzpildītu ūdeni un pabaudītu ziemeļu ostas estētiku, bet piebracot ostas vietai ir skaidrs, ka osta ir stipri nosacīta un tik vien ir kā aizdomīga tukšas un vientuļas krievu laiku būves, tādēļ ostā „ neieejam” , pabraucot slaidi garām- gan jau ūdeni uzpildīs pēc stundām četrām-piecām kaut kur pie Sāremā „ceļa gala” ostas.

Vējš lēnām ceļās un viļņi arī sāk parādīties, bet, par cik vējš ir vairāk A un nedaudz Z, tad kādu laiku tas mums pūš no aizmugures un aiziet sērfs. Kādā epizodē, kad braucām garām gulbju kolonijai, viļņu augstums reizēm tuvojās vienam metram un bija jāsāk „piedomāt” pie braukšanas akurātības, viļņa noturēšanas. Šādos viļņos atklājas Baibas 1/3 noslogotības neveiklības- laivas priekšgals ir gana viegls, tādēļ brīdī, kad vilnis ir aizskrējis Baiba dziļi iekrīt bedrē, lai gaidītu nākamo vilni, kas izcels virspusē un panesīs savus metrus dažus atkal uz priekšu.

Sērfa prieki nav lieli un apmēram pēc nepilnas stundas sērfošanas esam šķērsojuši kārtējo līci un nu kurss iegriežas vairāk uz DR, tādēļ arī „ceļavēja” rasslabons izbeidzās.

Priekšā redzama sala, kurai pa labi ir lielā jūra, bet pa kreiso pusi arī ir vismaz km plata ūdens josla. Lai netrāpītu greizajā vējā un vispār aiz slinkuma turoties pie kursa, lemjam braukt salai pa kreiso pusi (maršruts ta arī iet pa kreisi uz leju). Pietuvojoties salai kādu metru 300 attālumā paliek arvien seklāks, bet liekas, ka vēl pa kreisi un tālāk ūdens ir ta kā dziļāks. Airējam, bet kādā brīdī, jau vairs neairējam laivas sēžās uz grunts un kādu brīdi var vilkt tās pa ūdeni. Bet tas ir tikai kādu brīdi, jo vēl pēc brīža, kad esam izlīdzinājušies gandrīz ar mazās salas (Muhas ZR) vilkšanai jau izvēršas par „kultivēšanu” – t.i. ūdens ir tik sekls, ka laivas nemaz vairs nepeld, bet ir jāvelk pa mālaino grunti. Virvē velku Baibiņu i redzu- ūdenī auto „rises”.

Apstājamies, ievērtējam, mēģinām saprast cik ta vēl tālu šitāds kultivējamais pasākums būs, bet saprast nevar nekā. Lai nu kā, bet atpakaļ vilkt negribas, jo mānam sevi ar cerību, ka atpakaļ velkamais gabals ir garāks nekā uz priekšu.

Tad notiek vietēja rakstura brīnums, kas izsauc izbrīnu, bet galīgi ne optimismu- no salas uz Muhu priekšā no mums brauc Gazons… (ir tāds krievu autiņš vārdā GAZ). Top skaidrs, ka bez bēdu ja brauc gazons, tad „ kultivēšana” notiks vēl oi cik ilgi! Gazons tiek ielikts kadrā „ vēstures” fiksēšanai, tad ģimenes bilde, kuras laikā Šulcam izlaužas patiesie gēni- „kaut kur redzētas raksturīgas pozas sveiciens” un velkam (vārda tiešā nozīmē) acis pārgriezuši Floti uz Rietumiem. Pēc apmēram puskilometra + paliek gan dziļāks un soli pa solim esam jau tiktāl, ka var nekultivēt grunti un tad jau vairs nav ilgi, kad var ar sēsties airēt.

Airējam gana intensīvi līdz tālumā (apmēram km savi 6-8) ieraugam it kā pa tiltu braukājam mašīnas. Pēc īsas starppauzes uztaisīšanas nolemjam intensīvi vilkt līdz „tiltam” tuvāk gar krastu (vējš jau ir gana stiprs un galīgi nav vēlamajā virzienā).
Vējš galīgi nav tīkams un ātrums, pretēji no rīta attīstītajiem 9,+km/h ir nokrities vismaz uz pusi. Nobraucot dažus km, sāk nākt virsū aizdomas, ka patiesībā jau starp Muhu un Sāremā tilta nemaz nav…, kā arī patiesībā nav ne tikai ostveidīga pasākuma, bet nav arī publisku vietu, kur varētu mēģināt papildināt ūdenskrājumus, kas man jau sāk kļūt aktuāls jautājums. Patiesībā starp Sāremā un Muhu, izrādās, ir uzbērums, pa kuru „iet” intensīvas satiksmes šoseja.

Arnis ar Janku aizvelk uz Sāremā šauruma vidu un „ pareizā” trajektorijā dur uz „tilta” vidu. Vējš ir liels un braukšana nav nekāda medus maize (kaut gan viļņi šaurumā nav neko lieli), tādēļ izvēlos veco triku ar „trīsstūri” – nebraukt pa taisnāko trajektoriju, bet gan pabraukt „nepareizi” un garāk gar krastu un tad šaurākajā vietā vilkt pāri uz „ tilta” Muhas galu, cerībā tomēr ieraudzīt arī kādu iespēju ūdens uzpildei. Uz „ tilta” apstājas tūristu auto, šie izkāpuši no busa un nu vēro, bildē kā latviani ar savu transportu šķērso iekaro Muhu/Sāremā. Šulcs ar Luīzi ar pie beigām nogriežas no Arņa un Jankas kursa, lai Muhas pusē kopā šķērsotu „ tiltu”.

Izkāpjam uz „tilta”, uznesam laivas, promējam nobalsot kādu autiņu, lai daved līdz Sārei, bet nekā…. Iemūžinamies uz filmas i forsējam „tiltu”. Pa šoseju brauc ķenga (renault Kangoo) ar LV numuriem un ieraugot SarkanBaltSarkano uz Baibas klāja uzpīpina, pamāj ar ķepu. Mēs ar pa-sveicinām i metamies ūdenī.

Pa to laiku Arnis ar Janku jau it kā labu laiku ir ūdenī, bet… jau kādu kilometru brien pa Sāremā šaurumu, velkot laivu šņorītē, jo dēļ joka ar „ tiltu” šaurums ir pazemots ar niecīgu dziļumu. Lai ar esam Muhas galā nevis šauruma vidū, tomēr mums dziļums ir pietiekošs, lai varētu kaut cik necik airēt.

Lai izvairītos no vēja un nezinot „tālā” ūdens dziļumu Sāremā šaurumā, braucam gar krastu. Pēc stundas airējiena esam izgājuši no „sēkļa” zonas un ir plāns darīt pusdienas pauzi. Krastā, kas ir pilnīgi un galīgi neapdzīvots, ir „ kolēģu” pēdas- krastā izvilkti pāris kajaki un kanoē. Izkāpjam krastā kādi metri 100 pirms igauņu „flotes” un sākam „veidot” virtuvi. Pēc brīža, kādu gabalu nostāk, no kadiķu meža iznāk arī paši igauņu kolēģi un, redzot, ka ar esam šiem „kolēģi” , sviecienam mājot ar rokām virzās uz saviem „kuģiem” . Atsveicināmies pretī. Viens, kas laikam igauņu flotes līderis, atdalās no savējiem un nāk ciemos. Pasniedzu šam sveicienu- „Terre!” . Kolēģis atņem sveicienu ar „Terre!” , bet sarunu uzsāk krievu mēlē (jādomā, ka dēļ SarkanBaltSarkanā uz Baibas tam nebija doma, ka mēs krievi, bet gan „saskarsmei” ar latvianiem tas izvēlējās optimālāko valodu).

Noturam profesionālu sarunu- tas vairākas reizes pārprasa mūsu maršrutu (igauņi bij īsās distances gājēji, kas bij izgājuši izmest apli no „tilta” uz leju un tad atpakaļ, tamdēļ tas tā neticīgi tvēra mūsu maršrutu ap 76km garumā apkārt Muhai). „Cepur nost” Igauņu draugam- apstāstīja mūsu precīzo atrašanās vietu kartē (bijām domājuši, ka esam „ vienu ragu” mazāk nobraukuši), paziņoja nepatīkamās ziņas- ūdeni krastā uzpildīt nav variantu un to varot darīt tikai tuvākajā ostā (t.i. pēc stundu 4-5 gājiena), kā arī to, ka tuvākajā ostā pa taisno (t.i. pēc kartes) ieiet nevarēsim, jo kartē uzrādītais „ plikais ūdens” patiesībā nav caurbraucams (esot pilnīgi „zaros kamišami”) un tādēļ jābrauc apkārt palielam Muhas ragam. Vēl „vārds pa vārdam”, laba un veiksmes savstarpēji vēlējumi un igaunis aizbrauc atpakaļ uz „tiltu”.

Pēc kārtīgām „ siltajām” pusdienām velkam tālāk, lai izpildītu šīsdienas plānu (tikt tuvu Muhas šaurumam salas dienvidaustrumos). Kad apbraukts „rags” pirms ostas, tad pulkstenis jau rāda ap pusseptiņiem vakarā un top skaidrs, ka ieiešana ostā prasīs vismaz 1,5-2h novirzīšanos no grafika, tādēļ konsīlijs lemj par labu vilkt pāri Muhas kārtējam „salas līcim”, nebraucot atpakaļvirzienā uz ostu.

Pēc stundas pusotras gājiena sākam meklēt vietu apmetnei (gribas „neielaisties atkal tik vēlu, lai vakariņas būtu „lampu gaismā” darāmas). Mani gan vairāk nomāc dzeramā ūdens problēma- vēl, pēcpusdienā taupoties, sistēmā ir litri 2, bet skaidrs, ka tas tik šodien pietiks, bet rīt- „sausā”. Gabaliņu priekšā krastā, diezgan neskartā vidē, ieraugu zili krāsotu nelielu guļbūvi. Brālība paliek izsekot piekrasti apmetnes veidošanai, bet es braucu ūdens meklējumos uz vientuļo namu. Krasts mālains un dūnains, kā arī garu gabalu ļoti sekls. Izkāpju krastā, paņemu visus „traukus” – tukšo sistēmu, Maxim litrīgo sporta pudeli, litrīgo minīša plastmasas butili, i dodos krastā uz vientuļo namu. Vientuļais nams izskatās gana romantisks „ mežonīgajā” vidē- ir kaut kāds piebraucamais ceļš, kuram gar malām dolomītā izkalti notekgrāvji.

No apkārtnes izskatās, ka māja ir vairāk kā „dāča” kādam vientuļiniekam, nekā pastāvīga „saimniecība”. Tuvojoties namam uzrodas Lesija un sāk riet „ no visas sirds”. Apstājos savi metri 10 no ārdurvīm un „ sāku latviski runāt” ar Lesiju- būs jau labi, man jau neko citu kā tik ūdeni un tā..! Pēc brīža Lesija, laikam jau noprotot manu textu, paliek rāmāka un nu jau pienāk klāt, atļaujoties tai pakasīt pakausi. Pirmais kontakts labs, bet saimnieku kā nav tā nav. Pēc minūšu 7-10 „draudzēšanās” ar Lesiju, paveras durvis bēniņos un no tiem sāk izkāpt vīrs ap gadiem 60. Vīrs nokāpj pa trepēm un nesaprašanā aplūko mani.

Pieļauju, ka šādā vientuļā un mežonīgā vietā zināmu izbrīnu izraisa jebkuras personas parādīšanās, kur nu vēl tādā bruņojumā- mugurā hidra, peldveste, rokās lērums ar „ traukiem”. Saku – „Terre!”. Vīrs ar atbild- „Terre, Terre!” un sāk runāt daudz un dikti igauņu valodā. Uzsmaidu un iekš english saku, ka nebūs man saprašana… Šis tik runā tālāk. Tad ar zīmēm izklāstu savu lūgumu un vīrs kaut ko runādams, aicina mājā. Rādu, ka hidras zābaki slapji un mālaini, tamdēļ iekšā neiešu, bet dodu šim Maxim pudeli, lai iznes ūdeni. Vīrs, daudz runādams, atver izlietnē krānu (ūdens gan švaki tek un ir ar baltu „duļķi” ) un piepilda Maxim litreni.

Pēc kādas trešās šādas operācijas vīrs kaut „ piebremzēja” un sāka atkal kaut ko (no skata-gana labestīgi) runāt. Ar zīmēm dodu saprast, ka traki jau ir, bet gribētu pieliet abas sistēmas un visas pudeles. Vīrs saprot un tā arī sadarām. Tā nu man rokās 5l ūdens, par ko esmu gandarīts pat ļoti! Pateicībā uzsmaidu- pasaku „Thank You”, bet vīrs kaut kā nesdaprotu, tad izdomāju citu pateicības veidu- draudzīgi smaidot sniedzu roku! Te nu vīrs saprot, ka gribu šim pateikties! Paspiežam rokas i angliski atvados. Vīrs par „gud bai” ar izrādās „ir lietas kursā” un atbild ar to pašu. Tā nu veiksmīgi dīls ir nodarīts un dodos uz Brālības piemeklēto apmetnes vietu.

Vakars ir feins- vējš ir pierimies, saulrites izdevies. Saslienam telšu ciemu, nopeldamies, paēdam siltās vakariņas un, nākot pie secinājuma, ka gāzes prīmuss nav laikam domāts piepīpēšanai un šajā sakarā „šķiroties” no viena litra igauņu vīra dotā ūdens …, velkamies gulēt.

Trešā diena

Svētdienas rīts ir gana tīkams. Izlienam „ciemata laukumā” ap pulksten astoņiem. Rīta apmazgāšanās, siltās brokastis un varam jau atkal darīt „because today is yesterday’s tomorrow”!

Forsēt niedru mežu

Kartē (tūristu karte) apzinoties atrašanās vietu, mēģinot noteikt azimutu pēc kompasa, štukojam, kur tuvajā „ niedru mežā” varētu būt tā vieta, kuru igauņu kolēģis raksturoja kā „ izejamu” – tam vi smižeķe lodki pereņesķi”. Arnis un Janka, sakot, ka brauks atrast „ stigu” starp Muhu un cieši tai pieguļošo palielo salu, aizbrauc pirmie. Kad pēc kilometra pusotra piebraucam pie niedru meža, tad Arņa un Jankas laivu, redzam, salas dienvidu galu, kura dienvidu galā tālumā aug arī pundurkoki, bet Arnis un Janka nav. Pēc brīža, kādu gabalu nost no laivām iznāk Arnis un Janka, sakot, ka neko nav atraduši un saprast ar neko nevar. Laivas „piesienam” sēklī pie (kādus metrus 100) no krasta iedzītajos dzeloņstiepļu žoga mietiem un ceram izejot uz sauszemes aiz niedru meža, kaut kur pakāpties, lai mēģinātu saprast „ niedru meža” forsēšanas vietu.

Krastā, pakāpjoties uz paliela akmens, tālumā redzam niedru meža austrumu pusē (t.i. otra pusē) kaut kādu nelielu ūdens pleķi. Apmēram „piemetot” attālumu no akmeņa, ar Luīzi izlienam caur dzeloņstiepļu žogu(tad vēl nebija pilna saprašana kādēļ tas te izbūvēts) un pa ceļu (no salas uz Muhu caur „niedru mežu” iet ceļš- sākumā vietām pa „sauszemi”, bet tad pa ūdeni, tad pa „purvu” cauri „ niedru mežam”. Kad pa „ceļu” (kas faktiski ir dubļos esošas auto rises) noieti apmēram tie 150 soļi, kādi bij apjausti stāvot uz akmens, ar Luīzi nogriežamies pa labi (t.i. uz austrumiem), lai atrastu īsāko ceļu no akmens paaugstinājuma redzēto „atklāto” uz „atklāto ūdeni” . Ieejot metrus pārdesmit niedru mežā saprotu, ka Luīzi esmu pazaudējis. Niedres ir vismaz savi metri 4 garas un ļoti biezi saaugušas.
Vietām sausāks, vietām dūņas līdz ceļiem. Skaņa tiek slāpēta, ka nedzirdu ne Luīzes iešanu ne putnus, neko un redzu tikai sauli… Pēc vēl metru 70 brišanas pa „niedru mežu” sajūta paliek dīvaina- it kā vajadzētu būt atklātajam ūdenim, bet nekas nav redzams, tikai gigantiska auguma niedres… Saprotu, ka laikam esmu nomaldījies- redzēt savas „pēdas” , pa kurām ienācu nevar, jo biezās niedres tās uzreiz noslēpj savā biezoknī.

Luīze, laikam ar nākdama pie līdzīgām nepatīkamām sajūtām iesaucas un tad sabļaustoties secinām, ka esmu kādu gabalu priekšā nost no viņas „kursa”. Šķirot niedres sagriežu pirkstus, bet pēc vēl kādiem metriem pārdesmit veiksmīgi izeju uz „atklāto ūdeni”. Atklātais ūdens gan ir diezgan nosacīts- dīķveidīgs sekls dūņains pleķis, kura visās malās un galos tik vai tā redzams tikai „niedru mežs”. Sagaidu Luīzi, un, nospraužot kursu pēc saules, mēģinām rast tuvāko ceļu atpakaļ uz „ ceļu” (uz rietumiem). Eju skaitot soļus, un pēc soļiem 70 šoreiz veiksmīgi iznākam uz „ ceļa”. Tiktāl liekas „pasākums ceļams” (t.i. varētu cīnīties ar laivu pārnešanu), bet tas jau vēl nav viss- lai tiktu līdz laivām uz rietumiem jāiet cauri vēl krietnam niedru mežam. Pēc saules brienu skaitot soļus ar domu- izskaitīt cik metri ejami un atcerēties tuvāko maršrutu.

Tad, kad pa jau grūtāk izbrienamu „ niedru mežu” (kas nu jau robežojās starp džungļiem un purvu) ir noskaitīti 120 soļi, iznāku uz „meža” austrumu pusē esošo ūdens klājumu, kur Brālība jau ir atvilkusi visas laivas. Pēc brīža no meža izeju atrod arī Luīze (atkal esam nomaldījušies un izšķīrušies). Īss konsīlijs- liekas, ka gadījumā, ja varam atrast tikko konstatēto „ īsāko maršrutu” ,tad ar grūtībām un „čerez ņemogu” var provēt vilkt laivas cauru mežam, bet viegli nebūs un tas prasīs vismaz stundu garu „ cīniņu”. Varianti nav daudz- vai nu provēt forsēt niedru mežu, vai braukt apkārt salai, kas prasa vismaz savi 7-8km līkumu. Tiek nolemts tomēr mēģināt forsēt. Uzvelku cimdus, piesienu laivas priekšgalam garo „drošināšanas virvi” (tā, kas domāta ūdenī esot un lielos viļņos braucot ar vienu galu būt piekarabinētai pie laivas un ar otru galu pie vestes) un sākam cīņu. Eju pa priekšu, tad Šulcs, tad Arnis ar Janku, katrs velkot savu „ kuģi”. Iet ir vairāk nekā grūti- laiva niedrēs, vietām kājas iestieg gandrīz līdz ceļiem dūņās, ceļš nav redzams, virziens nav zināms.

Kad noskaitīti vairāk kā 130 soļi, bet no ceļa nav ne miņas, apkārt tikai necaurskatāmi pusizžuvušu niedru džungļi, saprotu, ka eju ne pareizi un visticamāk, ka nevis perpendikulāri pret vidū esošo „ceļu” , bet kaut kā pusparalēli un tā var „iet” ilgi… Saprotu, ka maršruts nepareizs un bezjēga tā mocīties, tamdēļ atstāju laivu un bez laivas mēģinu, mainot virzienu meklēt izeju uz „niedru meža vidū esošo „ceļu”. Paejot metrus 10 no laivas, saprotu, ka bez sabļaustīšanās ar Šulcu laivas vairs neatrast… Paeju vēl soļi savi 40, bet, izņemot „niedru džungļus” nekas nemainās- ceļu atrast neizdodas. Nepārtraukti sabļaustoties ar Šulcu atnāku atpakaļ pie laivām.

Man secinājums- esam auzās un totāli apmaldījušies, nav saprašanas par vajadzīgo virzienu un vēlams pa iemīto taku provēt vilkties atpakaļ. Arnis gan negrib padoties un brist tālāk, bet es kaut kā neredzu jēgu nezinot ceļu mocīties vilkt laivas nepareizā virzienā. Oki-lēmums pieņemts -velkam atpakaļ. Šoreiz esmu noslēdzošais un saprotu, ka ja būtu jāiet tālāk, tad pa iemīto ceļu i ne tuvu nav tik traki kā pirmajam „lauzt ceļu”. Izejam tur kur esam ienākuši džungļos. Piekusuši, nomocījušies turpat tūlīt saguļam seklajā duļķainajā dūņu „peļķē” tiktāl, ka tik seja paliek ārā… Ir skaidrs, ka tērēt laiku atkārtoti meklēt izeju caur niedru džungļiem, nav jēga un jābrauc vien apkārt salai (t.i. nost no Muhas uz dienvidiem).

Ciemos pie zirgiem

Arnis ar Janku aizbrauc pirmie, uzņemot slaidu ritmu. Šulcs ar Luīzi, nedaudz iepauzējot, ar aizlaiž nopakaļ Arnim ar Janku. Sāku airēt un saplēšu sēdekļa štropes „slēdžus”. Tā nu, remonta laikā aizvietojot plastmasas slēdžus ar līdzpaņemtajiem metāla savilcējiem, esmu palicis Arnim ar Janku iepakaļ vismaz kādas minūtes 20 un Šulcam ar Luīzi ar savs minūtes 10.
Atceroties secinājumu no Hiuma brauciena (t.i. pēdējam braukt ir psiholoģiski grūtāk, bet ja „ uzliek …” , tad ir ok!). Pēc kādas stundas gājiena esmu salas dienvidu galā. Paveras skaists skats- gandrīz neapaugusi sala (gar krastu nelieli pundurkoki), akmeņaina, ar zāli apauguši liela „ pļava” . Pļavas vienā galā tusē kādu 20-30 zirgu bars un otrā pusē pļavai, nedaudz dziļāk (virzienā uz niedru mežu) vēl tāds pats horšu bars. Piekraste ar fantastiska- tīrs un ļoti dzidrs ūdens.

Par cik esmu nolēmis šodien braukt „ krasta baudītāja” režīmā, „uzliekot…”, tad nolemju izbraukt aizvējā (salas dienvidu gala rietumu pusē) un „ot duši” nopeldēties, kā arī aiziet sabildēt „mežonīgos horšus” . Pēc kāda brīža, kad vēl neesmu īsti izkāpis krastā, abi zirgu bari, katrs no savas salas malas aulēkšos metās viens otram pretī. Skats tāds brīvības sajūtu un romantiku veicinošs. Nodomāju- iziešu krastā un jāmēģina klusām pielavīties zirgiem tuvāk, lai nobildēt, jo tie jau muks no manis projām…! Izkāpu krastā, paņemu foķiku i velkos „ klusi” virzienā uz zirgu baru ar apziņu, ka neko tuvu jau, diemžēl, pieiet nesanāks…. Šulcs ar Luīzi ar, redzot, ka taisos izkāpt krastā ir apstājušies ūdenī salas galā, bet laivu malā nevelk.

Paeju zirgiem tuvāk (mūs šķir kādi metri 150) un noknipsēju, domājot, ka tuvāk jau šiem netikšu. Nekā nebija- situācija sāka veidoties otrāda- zirgi laikam bij nodomājuši, ka neko tuvu man netiks, jo es sabīšos un notīšos…- viss lielais bars lēnām sāka nākt pārliecinoši tuvāk. Nevarētu teikt, ka nebij nekāda neērtības sajūta, tādēļ it kā sāku ar šiem runāt (nu līdzīgi kā dienu iepriekš ar Lesiju…), bet, laik pa laikam apstājoties un ieklausoties, zirgu family tuvojās. Iebildēju un tad, drošs paliek nedrošs, pakāpos uz akmeņiem, lai zirgi, ieņemot kaut kādu „ ne to domu” nevarētu tik vienkārši realizēt „ mai bī” vardarbības aktu pret manu necilo personu.

Tā nu stāvot uz 40-50cm augsta akmeņa, sagaidu pienākam horšu pūli. Bailes neizrādu, bet indiāņu stilā „bubinot” un provējot līdzīgi kā ar Lesiju nodibināt latviešu valodā attiecības, sagaidu zirgus pienākam. Šamie izskatās kā „izslāpuši” pēc cilvēciskām attiecībām- pienāk un „pasniedz” sveicienam savas galvas. Apstāj mani gandrīz lokā, viens otrs nobaidās un atrauj galvu atpakaļ pēc mana draudzīgā pieskāriena, bet galvenokārt arī šie nebaidās. Tā nu glaudu šo garos „ degunus” , bužinu vaigus un kaklus, kas tiem liekas gana tīkami. Pilnīgais „nebailei” tomēr pūlis liekas pa lielu un saprotu, ka visus apmīļot nespēšu, tādēļ cenšos neļaut visiem ar purniem sākt „ baudīt” hidru un vesti. Luīze, redzot piemīlīgo ainu gar krastu piebrien tuvumā, atstājot Šulcu laivā, kas kaut kā savādāk vērtē situāciju. Vienojamies ar Luīzi sabildēties kopā ar jaunajiem draugiem.

Luīze ar samīļo vienu otru zinātkāro četrkājaino, tomēr viens izrāda uzstājību un it kā „ spiež Luīzi jūrā, blakus stāvot „noknipsēju Luīzi kopā ar „draugu” , tad „ pabubinu, novēršot uzstājīgā uzmanību uz manu pusi un tā „tusiņš” beidzās. Luīze ar Šulcu aizbrauc, bet es saku, lai mani negaida, jo man ir plāns vēl kārtīgi nopeldēties pirms ieiešanas pēdējā pārbrauciena posma (kas gan izrādījās pirmspēdējais) vējainajā zonā.

Jāatzīmē, ka šis mans lēmums bija balstīts uz to, ka biju nodomājis nevilkt „taisni” uz bāku (kas atradās savi km 6) no salas gala, bet braukt garāku ceļu gar krastu nelielā aizvējā un tad šaurākajā vietā „ iet pāri” Muhas šaurumam uz Virtsu ostu (t.i. finišu).

Uz bāku

Kamēr vēl pabildēju, nopeldējos, ieēdu, tikmēr- Arnis ar Janku jau vispār nekur nebija redzami, un Luīzei ar Šulcu peldot biju redzējis tik uzņemto kursu uz bāku. Sapratu, ka braukšana gar krastu prasīs savi kilometri 4 garāku braukšanu, bet esmu jau tā atpalicis un „kavēju pagastu” vismaz par kādām minūtēm 40, tādēļ pēc peldes mainu plānu- braukšu ka es ar iekšā „atklātajos” ūdeņos uz bāku. Salas raga rietumu pusē ir skaidrs, ka viļņiem un vējam ar to, kas bija līdz peldei (t.i. ejot gar salas rietumu līčaino malu) nav nekā kopēja… Atklātajā jūrā diezgan bieži tālumā redzami plīstoši viļņi ar baltām putu spicēm.

Vējš arī attiecīgi ir pieņēmies spēkā. Viļņu un vēja virziens kursam ir nepateicīgs- ne gluži perpendikulārs pretvējš, bet ar slīpumu apmēram grādi 30. Apzinājos, ka pārbrauciens uz bāku nebūs nekāda joka lieta, tādēļ „sapakojos” pēc pilnas drošības programmas- korseti noņēmu (ja nu gadās trāpīt ūdenī, tad lieks smagums nenāks pa labu) , savelku cieši peldvesti (Kluba piedzīvojumu sacensībās bija lemts redzēt, kā puišiem „izpaudās” noturēšanās ūdenī savas 45min. Ar nesavilktu vestes apakšu- skats nebija tīkams, jo vestes aizmugure bija uzbraukusi virs galvas un ūdens attiecīgi bija „līdz lūpai”…), pieštepselēju virvi pie vestes (ja nu tomēr apmetiens, tad lai laivu ātri vilnis neiznes, atstājot „bez variantiem”), labi padzēros (kaut gan bija skaidrs, ka brauciens paņems apmēram 1,5-2h un bez dzeršanas neiztikt), nostiprināju stingārk bagāžu, uz drošības virves iekāru manual/automāt glābšanas vesti.

Tā nav peldveste, bet gan piepūšamā glābšanas veste!) iekārtoju dzeramā „sistēmu” tā, lai tās trubu varētu žigli iemest mutē.
Sākums jau tā neko- nu lai arī viļņi mētā un neairēt nedrīkst, bet vēl var ātri iesmelt cepurē ūdeni un uzlikt atvēsināšanai galvā, var arī laiku palaikam ātri ar vienu roku pasmelt ūdeni un apmazgāt seju, bet pēc kilometriem diviem, nonākot šauruma vidū, aina jau bija pa visam cita- neairēt nevar ne mirkli, nemitīgi jāčeko vilņi un attiecīgi jādarbojas ar airi, lai noturētos „neapmetoties” un neļaujot laivu sagriezt, izlaist airi no vienas rokas un cepurē iesmelt ūdeni atžirgšanai vairs tik ilgi laika nebija dots (kaut tas prasa tik savas sekundes dažas).

Šie nebija lielākie viļņi, kādos ir braukts, bet savu psiholoģisko devu deva apstāklis, ka braucu pilnībā viens, neredzot apkārt nevienu cilvēku. Dzeršanai rīkojos tā, ka čekojot viļņus ātri iemetu mutē sistēmas trubu, un tā- airējot ar trubu mutē, kamēr vajadzīgā deva netika nosūkta, cīnījos ar viļņiem.
Zināms adrenalīns varbūt ar nedaudz izdalījās, bet sevišķas bažas par „apmešanos” nebija, tomēr ņemot vērā iepriekšējo pieredzi (īsi aprakstīšu zemāk), laiku pa laikam mēģināju pagriezt galvu uz sāniem, lai pārliecinātos, ka airējot uz visiem „100” tomēr netieku nests prom atklātā jūrā!

Pārdomas uz bākas salas

Tā nu cīnoties ar tā jau vērā ņemamo vēju (kas brāzmās bij pavisam „labs”) un haotiskajiem viļņiem, pēc 1,5 stundu „ lēkāšanas” pa viļņu klājienu, tuvojos bākas salai. Bākas salas ziemeļu galā „sazīmēju„ Šulca un Luīzes SOT’u un devos pie šiem. Kā izrādījās viņi ir uzradušies uz bākas salas jau kādu nepilnu pusstundu iepriekš, bet Arni ar Janku nav sastapuši. Izkāpu krastā, izrunājām iespējamo Arņa un Jankas rīcību- maz ticams, ka tie būtu mūs gaidīt palielās bākas salas austrumu malā (vēja pusē) un visticamāk, ka ir pārbraukuši pāri jau uz ostu.

Atceroties iepriekšējo pieredzi, izsaku apsvērumu, ka mož apdomājam šķērsot vai nē atklāto „pēdējo” posmu, kas ir savi4-5km plats, jo vējš tur ir ieskrējies vēl spēcīgāk, tālumā viļņi ar ir lielāki un jūra baltāka nekā posmā līdz bākas salai. Atstāstu Šulcam ar Luīzi iepriekšējo pieredzi „kā darīt nevajag”.

Un tā īsumā:

  • Pasākums notika nedēļas dažas atpakaļ tajā pat rajonā (Virtsu-Muha). Krastā bija gana aizvējš, bet bija skaidrs, ka jūrā būs „pavisam cita lieta”. Sapakojāmies un, pirms domāt šķērsot Muhas šaurumu (virzienā no „kontinenta” nedaudz uz dienvidiem no Virtsu ostas), salēmām, ka dabraucam pa aizvēju līdz pēdējās mazākas salas „ragam”, kas atrodas kādus km 2 no krasta, izejam krastā aizvēja pusē, pārčāpojam pāri raga spicei, lai izietu vēja un atklātās jūras pusē ievērtēt situāciju. Tā arī izdarījām. Aina atklātā jūrā bija ne tuvu tāda, kā tikko braucot aizvējā- vējš bija liels, vēja virziens galīgi nepateicīgs, viļņi augsti un visa jūra „balta” („plīstošie” viļņi cik vien aci rāda). Braucēji (kas būtiski!!!) bijām jauktā kompānijā- Baibā biju ar kaut arī dūšīgu un arī visād citād ļoti feinu meiteni, bet kura tomēr bez pieredzes un spēcīgas fiziskās sagatavotības un vēl vienā kajakā ar dāmīte bez pārāk lielas pieredzes.
  • Atkāpe par braucējiem dēļ tā, ka pie šādiem apstākļiem tev jāuzņemas pilna atbildība ne tikai par sevi, jābūt gatavam pie vajadzības airēt arī par to otru cilvēku, pienākums neriskēt ar cilvēku, kas ir bez pieredzes un pilnībā paļaujas uz tavu saprātu.
  • Izsaku secinājumu, ka iet jūrā, lai šķērsotu šaurumu, kas ir gan tikai savi 5-6km (t.i. tiktu līdz tās pašas bākas salai, tikai no otras puses nekā braucienā ap Muhu). Ir skaidrs, ka pie krasta jau ir „ pa šerpu” un zinu, ka atklātā pleķī vējš un viļņi būs ieskrējušies daudz spēcīgāk un var sanākt auzas. Izsaku domu- lai diena nebūtu zemē mesta- apbraucam mazās salas ragu uz kura stāvam un gar pašu krastu varam palēkāt nedaudz pa viļņiem, tad uztaisīt apmetni un gaidīt varbūt pēcpusdienā vējš nokritīsies un tad domāt par maršrutu.
  • Tā kā runāts arī sākam darīt- sakāpjam aizvējā laivās un apbraucam salas ragu, nonākot vēja un lielāku viļņu zonā. Tad, apstākļos, kad vēja un viļņu dēļ (kaut arī vēl esot pie paša krasta) noturēt apspriedi un sarunāties vairs neko nav iespējams, kāds izsaka domu- a nav tik traki, davai mēģinām šķērsot Muhas šaurumu virzienā uz bāku! Zināju, ka tā darīt nevajag ne tikai tādēļ, ka aizvējā tak novērtējām situāciju un izrunājām turpmāko rīcību (t.i. nebraukt pār līci, bet pabraukt pa viļņiem gar pašu krastu un tad „ likties uz enkura” ),ka tagadējais viļņu un vēja vērtējums ir ļoti mānīgs- te vēl daļējs aizvējš, bet pēc dažiem kilometriem būs tuvu „kritiskai robežai”.
  • Diemžēl, nav apstākļu pārliecināšanas darbiem un sākam darīt kļūdu – „mēģināt” iet atklātajos ūdeņos, lai tiktu uz Muhu. Viļņi paliek aizvien lielāki, stiprāki, haotiskāki (te īss, te garš, te maina virzienu u.tml.). Iet pa kursu nav iespējams, jo tad ir lieli paralēlie viļņi, tādēļ, lai noturētu laivu drošākajā pozā, jāiet ar purnu pret vilni uz ziemeļiem (pareizais kurss tajā brīdī būtu vairāk uz Rietumiem). Iebraucām apmēram 2-3km un tad sākās- meitene no intensīvas airēšanas uz visiem „100” sāka pagurt. Lai noturētu laivu „pozā” -pret vilni, arī pats sāku pagurt un noturēties pret vilni jau sāku varēt tikai bremzējot brīžos, kad laiva atrodas uz viļņa spices. Tā cīnījāmies kādas minūtes varbūt pārdesmit, bet tad… tad sapratu, ka mēs, kaut arī cenšoties iet uz ziemeļiem iekšā šaurumā, faktiski esam jau labu gabalu aiznesti no kursa atklātā jūrā. Secinājums un notiekošā vērtējums vienkāršs- vēl var cīnīties un izbesījoties kādu laiku turēt laivu drošākajā pozā ar „bremzēm” (airējot uz priekšu jau tas ir kļuvis vienam neiespējami), bet tas ir pie muskuļu slodzes un jēga maza- nes jūrā. Konsultēties tur vispār nebija variantu, kā arī, ja nu kāds „vāks”, tad labākajā gadījumā varēja nesties uz krastu un ziņot iestādēm (neba tādēļ, ka būtu grūti palīdzēt, bet tādēļ, ka neiespējami un visticamāk, ka glābēji arī pilnīgi noteikti uztaisītu „vāku”). Citu variantu nebūtu.
  • Redzot, ka lēnām tiekam nesti prom jūrā, pieņemu lēmumu- kamēr vēl neesu pilnīgi izbesījies, pa pareizo pusi sagriezt laivu (t.i. caur labu plecu), nolikties pusslīpi (lai kādu brīdi pusdrošā slīpumā sērfojot iebrauktu „trījsstūrī” jūrā un tad, turpinot trijstūri, bet jau tuvāk krastam, ietu atpakaļ uz krastu. Doma jau ta bij, bet realizēt to vairs nevarēja- sagriezt laivu par grādiem 45 caur pareizo plecu lielie viļņi jau neļāva un ar bremzēm to nodarīt bija neiespējami. Atlika bīstamais apgrieziens izmantojot viļņu spēku-caur kreiso plecu, bet nu jau pa grādiem 180 un, pats sliktākais, neredzot vilni… Viss bij labi, līdz laiva nebij tuvu 180 grādu apgrieziena punktam- atradāmies paralēli augstam vilnim, kurš tajā brīdī nāca virsū kreisajam bortam. Ieraudzīju un aiz spēkiem visiem airēju, sanesot svaru un sagāžot laivu pret vilni. Iekrītot bedrē jau par laimi laivu bija izdevies, intensīvi airējot, nedaudz ar purnu ieslīpi salikt pret vilni un tā, brīnumainā kārtā, izvairoties no uzreiz sekojošā nākamā lielā sānu viļņa… Tas bija visbīstamākais nevajadzīga riska augstākais brīdis, bet sevišķi daudz variantu jau nebija.
  • Tālāk, „ielikāmies” slīpā kursā (vecais triks ar „trīsstūri”) tā, ka maršruts neved taisni uz krastu (lielie viļņi un stiprais vējš būtu pilnīgi no sāna), bet gan slīpi virzienā uz krastu un jūrā. Pēc tam, kad slīpā sērfā, nedaudz atpūtinot rokas, sasniegts komfortabls attālums no krasta (bija apmēram 0,5km), tad mainījām kursu uz ziemeļiem, jau ejot ieslīpi pret vilni. Beigu ta galā- happy ends un bijām krastā. Jūras kajaks izbrauca krietni vēlāk (kādas minūtes 20) ar devīzi, ka atpakaļ ceļš esot bijis daudz nepatīkamāks. Iespējams, ka te bez „cilvēciskā faktora” izpaužas arī dažas specifiskas atšķirības starp SOT’u un Kajaku. Neesmu kajaku spečuks, bet iespējams, ka pie lieliem, kaut arī „pa-ceļam”, slīpiem viļņiem kajaks ir daudz prasīgāks pret stabilitāti nekā „bundulis” (neslīktošs, platāks, ar dubultu korpusu un cauru dibenu plastamasas blāķis) SOT’s … daži secinājumi par augstāk minēto „ ekscesu”:
    viļņu lielums un vēja stiprums krastā var būt mānīga „ lieta” un iebraucot dziļāk ūdens klajumā,kur vējš un viļņi var ieskrieties vairāk, situācija var būt ievērojami nopietnāka nekā izskatās no krasta;
    ja „atklātā” ūdenī pastāvīgi ir „plīstošie viļņi”, tad varbūt nevajag lieki riskēt;
    demokrātija neder- ja kāds izsaka vēlmi tomēr nedoties, tad tā i būt, kā arī nevajag mainīt plānus „na hodu”;
    ja laivā kāds ir bez „asu sajūtu” pieredzes un/vai puslīdz fiziskās sagatavotības ekstrēmākai braukšanai jūrā, tad braukt nevajag. Ja nu tomēr, tad jābūt apziņai, ka var nākties un varēs airēt pa diviem;
    ja nu laivā ir kāds bez minētās pieredzes, tad jābūt 100% pārliecībai, ka spēsi pilnībā kontrolēt un pārvaldīt situāciju bez satraukuma, kā arī pārliecībai par to, ko darīt ČP situācijā u.tml.

Tomēr uz Virtsu

Te nu atgriežos pie galvenā stāsta. Tātad, zinot augstāk minēto pieredzi apspriežamies trijatā „ ko darīt”. Tajā skaitā – pagaidīt kādu brīdi, kamēr nokritīs vējš, vilkt atpakaļ pa īsāko ceļu uz Muhu (pa taisno un daļējā aizvējā tikai kādi 2-2,5km), sliktākā versijā palikt pa nakti uz bākas salas, vilkt pāri uz finišu. Par cik visi esam daudzmaz viļņus baudījuši, par cik atklātajā ūdenī nav pastāvīgi „plīstošie”, tad tiek lemts- sazvanīs Rolfu, lai tas pasaka vēja prognozi un pie labas prognozes vilksim pāri uz Virtsu ostu (t.i. 4-5km). Nopeldamies, Rolfs izsaka „labu” bet neticamu vēja prognozi un lemjam vilkt pāri.

Aizvējā, kur atrodamies, skats ir gana apmierinošs un tālumā arī neliekas pārāk extreem, kaut gan apzināmies, ka maršruta vidū situācija būs diezgan „ tā neko”. Izbraucam no aizvēja, apstājamies salas tālākajā punktā,saēdamies sporta paiku (batonus), sadzeramies un sākam gana jau pa-extreemo gājienu pāri Muhas šaurumam uz Virtsu ostu. Tā arī ir- kamēr vēl esam salas sēkļa zonā (dziļums ap1-2m), vējš ir, bet viļņi neko,tomēr tad nonākam šauruma vidū un te parādās situācija,kādu no krasta pienācīgi izvērtēt bija grūti. Ir gan plīstošie viļņi, gan neplīstošie. Viļņi ir haotiski. Diezgan liels pretvējš. Ejam ieslīpi pret vilni.

Airēšana tāda kā vēl nesen braucot uz salu piedzīvotā- jāairē nepārtraukti ar visiem „100” (citādi- grūti nodrošināt stabilitāti, grūti neļaut haotiskajiem viļņiem nesagriezt nevēlamā virzienā laivu, uz priekšu tikšana būtu gana neiespējama un varētu sākt nest prom jūrā),lai iemestu mutē „sistēmas” trubu ir jāgaida „ viļņu situācijas’ mazāk riskants brīdis, pasmelt cepurē ūdeni un uzlikt galvā lai atsvaidzinātos-„ no way”. Strjoms jau nebija, drošības sajūta arī gana pietiekoša, kontrole pār viļņiem arī pietiekoša, bet sajūta par to, ka „ uz priekšu arī iet” dažbrīd diezgan nosacīta…

***

Lai nu kā, bet pēc 1,5h cīņas esam veiksmīgi nokļuvuši finišā- pie Virtsu ostas galvenā mola. Prieks un gandarījums par „padarīto” pārtrumpo sāpes par daudzajām tulznām. Arnis un Janka jau izrādās ir kādu stundu atpakaļ atbraukuši. Iznesam laivas uz mola. Par cik šitādas parādības šeit nav neko ierasta lieta, tad prāmja gaidītāji izrāda neviltotu interesi par mūsu uzrašanos (kas zin ko šie nodomāja par mūsu peldējienu un saprātu principā…). No kāda busa izkāpj estiņi, kuri dodas uz Sāri caur Muhu un saka,ka gribot cienāt „jūras vilkus” ar aliņu, bet tad šiem tiek dota komanda braukt uz prāmi un tik vien šie atsaka- „nu togda v drugoj raz…!”.

Nesam laivas uz ostas stāvvietu, lai pakotos atpakaļceļam. Lieta nodarīta- ekspedīcija pussportiskā režīmā apkārt Muhai gandrīz 80km garumā ir noslēgusies. Vējš liekas neko nav rimies un pat varbūt cēlies, kā arī ir vairāk parādījušies „plīstošie”, bet mums jau tas „ aiz muguras”. Nākot no mašīnu parking vietas uz mola galu pēc „ sausā konteinera” pa priekšu dodas bariņš igaunietes bruncī. Kad esam pagājuši tuvāk mola galam, tad dāmītes ir pilnīgi bezspēcīgas cīnīties ar vēju… un tā nu ir radies vēl viens vēja stipruma kolorīts apzīmējums: „brunči pa gaisu!”, kas nozīmē, ka jūrā ir „plīstošie” un braukšana varētu būt pārgalvīga:)

Pārtika, apģērbs un cits aprīkojums

Lai arī iepriekšējā (kruīzs uz Hiumu) ceļojuma aprakstā ir sniegts apģērba, pārtikas, un cita aprīkojuma uzskaitījums, tomēr pa šo laiku nedaudz tas ir „pilnveidojies” , tādēļ zemāk var aplūkot vēlreiz detalizētu visu lietu uzskaitījumu.
Apģērbs
Lai neatkārtotu Hiuma aprakstu, šoreiz tikai īss uzskaitījums, dažas konspektīvas nianses un piezīmes, t.sk. ņemot vērā gada laika ienestās korekcijas (vējains un naktis ar vairs nav tik siltas, lai „papardes ziedu līdz rītam meklēt ietu!”).
Tērpojums laivā

  • – hidra (plānais hidrotērps)- „ garām kājām”, ar lencēm no krūtīm;
  • – hidras čības (mazāk pēdu neapaukstēšanai, bet arī dēļ tā, ka Igauņu jūrmalā ļoti vēlama lieta- nav izlutināto letiņu krasts, bet gan dolomītainu un citādu akmeņu klāts „ jūras dibens”;
  • – „Lafuma’s” plānā bītlene (izcili rekomendējama lieta dažādiem laika apstākļiem);
  • – sintētisks pusbiezs sporta T-krekls ar pusgarām „ rokām”;
  • – atvainojos par intīmām niansēm, bet, liekas, būtiski pieminēt, jo ar to lietu var sanākt zināmas „ neērtības”. Runa par apakšējām biksām- sintētiskas, plānas ar „garajiem stobriem” (t.i. vairāk līdzīgas „semeikām” nekā „bikini” fasonam);
  • – cepure ar nagu (pasargāties no saules un pie situācijas arī nedaudz no lietus sitieniem sejā);
  • – cimdi- bija līdzi ierastie tīrās sintētikas velo cimdi, bet bija piemirsts apzināt, ka iepriekšējos mežu mačos bija saplēsti un faktiski nav lietojami.

Vakara kloze

  • – Slēpotāju (Rossignol) apakšveļlas tops (plāns, maz vietas un svara aizņem, tomēr lielisks siltuma „termoss”)
  • – Polartek-100 (vietēja „kaluma”) materiāla džemperis (aiztur vēju, ātri atvadās no mitruma)
  • – Orientieristu garās obtjažkas sporta bikses (viegals, maz vietas aizņem, bet pietiekoši siltumu nodrošinošas)
  • – Salomon sporta zeķes
  • – Sporta apvai (tautās zināmas kā „botes”)
  • – „Lafuma’s” Wind/Water stoper puselpojošā jaka ar kapuci

Klozes atziņas:

  • – vakara klozi, izņemot Wind/Water stoperi peldējuma laikā tur sausā iepakojuma konteinerī vai maisā. Apģērba izvēle bija pietiekoša un optimāla, kā arī maz vietas un svara aizņēma.
  • – Wind/Water stoperi turējū „piešnallētu” ar espanderi tā, lai pie vajadzības (lietus, stiprāks vējš) to bez sevišķām pūlēm varētu paņemt un uzvilkt miesai.

Proviants

  • – aplejamo sauso zupu/putru „paketes” – „Erasco” nūdeļu u.c. zupas 4 pakas, „Maggi” kartupeļu „putras” 6 paketes, griķu 6 paketes, auzu pārslu 4 paketes.
  • – Banāni 6 gab;
  • – Indijas rieksti 2 pakas;
  • – „Dāmu brokastis”- žāvētu augļu un riekstu „ rosols”
  • – žāvēta gaļa, griezta šķēlēs, vakumiepakojumā 2 gab (iepakojumā 6-7 šķēles);
  • – „Alpu siers”, griezts šķēlēs, vakumiepakojumā 1 gab (iepakojumā 8-10 šķēles);
  • – „Salami” tipa desa, negriezta (450gr smags gabals)
  • – „Lāču” saldskābmaizes iepakojums (6 šķeles)
  • – Sīpoli 2 gab.
  • – „Rolton” makaronveidīgās aplejamās zupas 3gab.
  • – lielās tāfeles šokolādes ar riekstiem 2 gab.
  • – tējas paketes 5gab.
  • – RedBuļļi 4bankas.

Virtuves atziņas:

  • – bija arī divas konservu „bankas” ar tūristu brokastīm. Smagas, bet it kā gaļa (kaut kur Pūrē meistarotas ar pat english uzrakstiem), bet tas bija lieki- tad labāk „platsmasu” ēst… ieteikums- tad labāk paņemt kādu gabalu saprātīgu desu vai pažāvētu gaļu, kuru var „piegriezt” pie aplejamajām zupām. Vienu banku vakariņās apēdu (pēc tam gan šo soli nožēloju) , bet otru tā i neskartu atvedu atpakaļ.
  • – Zupas/putras sātīgas un baudāmākas likās, ja sajauc vairākas kopā, piemēram, Roltona pakā pieber Maggi kartupeļu biezeņa paketi un griķu paketi, tad piegriež sasmalcinātu sīpolu, desas gabaliņus, aplej ar verdošu ūdeni un lieta darīta. Jautājums jau protams kutelīgs, bet liekas, ka dažādu apsvērumu dēļ nenāktu par sliktu kādas dažas daiviņas ķiploku.
  • – Pārtiku, izņemot „ceļa snakus” (dāmu brokastis, rieksti, šokolāde), peldējuma laikā tur sausā iepakojuma konteinerā vai lielajā maisā, kuri tiek attaisīti tikai pieturas vietās, bet ne atrodoties ūdenī.
  • – Jāatdzīst, ka bez mazās metāla krūzes varētu būt arī kāds neliela izmēra katls vai lielāka izmēra krūze ar vāku, kurā vārīt ūdeni, jo bez vāka tik nodeg gāze, bet ūdens kā nevārās, tā nevārās.
  • – Lai kaut cik necik atšķaidītu „plastmasas” paiku, liekas nebūtu bijis slikti paņemt līdzi pakešu zupu/putru iedzīvināšanai nedaudz jau krastā sakapātus sīpolu lokus, dilles, pētersīļus.

Dzīvesvieta un aprīkojums

  • – „Lafuma’s” „dubultā” telts (divvietīga, 2,3kg)
  • – tūristu paklājs,
  • – guļammaiss,
  • – gāzes prīmuss;
  • – metāla krūze, nazis, karote.

Atziņas: telti, tūristu paklāju un guļammaisu (izņemot telts mietus), peldējuma laikā tur sausā iepakojuma konteinerī vai maisā.

Aptieka

Aptiekas saturs tika izklāstīts iepriekšējā aprakstā, tādēļ tagad (par cik slodzes ziņā apstākļi tomēr bija grūtāki nekā iepriekšējos pasākumos) tikai atziņa par aptiekas pilnveidošanu: ja ir vismaz 2 dienu brauciens, tad jāpievērš vairāk uzmanība tulznu problēmu risināšanai. Bez visām citā, „gudrībām” prasās vairāk dažāda izmēra plāksteri un marles saites, kā arī kāds dziedējošs krēms, ko vismaz uz nakti uzlikt uz brūcēm ar plāksteriem un/vai marles saiti, lai iespēju robežās „apdziedētu” brūces, novērstu iekaisumu un novērstu „sakalšanu”, kas nav nekas patīkams.

Sporta uzturs

Šai reizei bija par šo jautājumu mazāk piedomāts, bet „katram gadījumam” ieteicams paņemt gan dažus (3-4) batonus, kādas 2-3 želejas pakas, pulveri dzērienam. Parasti izvēle kritusi uz Maxim brendu, bet izvēle laikam jau gana plaša. Nav jānolieto, bet katram gadījuma pie lielākas slodzes un garāka „non stop” pārbrauciena var lieti noderēt.

Laivas aprīkojums
– airis (nav slikti apzināt, „kuras rokas” , jo izrādās, ka garākā maršrutā „nepareizais” airis var radīt neērtības);
– vestes: peldveste + piepūšamā (manuāli gaisu var iedzīt „ar muti” vai ar piestiprināto „balonu” )
– „korsetveidīga” uzparikte, jeb kaitistu „sistēma” (kas gan nav labākais variants, bet muguru pie gariem gabaliem satur šā kā tā)
– espanders airim, virve „laivas nepazaudēšanai” x apstākļos.

Dzeramais

Daudzums:
Jāatzīmē, ka šoreiz dzeramā krājumi nebija veiksmīgi izvēlēti, jo sākotnēji dzeramā ūdens krājumi tika ņemti priekš divām dienām ar aprēķinu 3-4l dienā, bet otrās dienas vakarā kaut kur ostā vai kā savādāk uzpildīties. Nevar teikt, ka Muha izrādījās piekrastē galīgi neapdzīvota, tomēr ar publiskām ūdens uzpildes iespējām krastmalā tā nav pārbagāta. Dzeramā ūdens uzpildes iespējas ir pa retam piekrastē esošās privātmājas, kur var palūgt izlīdzēties. Problēma bija apstāklī, ka nepamatoti dzeramā ūdens uzpilde tika atstāta uz otrās dienas pievakari, kad sākotnējie 5l gāja uz beigām, tuvojās vakars, bet salas dienvidrietumos maršrutā netrāpījās ne tikai publiska rakstura iespējas, bet arī ne privātmājas („ieiešana” salas dienvidos esošajā ostā prasītu vismaz savi 6-7km novirzīšanos no maršruta un dienas plāna „noraušanu” par vismaz pusotru). Problēma gan atrisinājās ar to, ka vakarā (ap plkst. 20:30) netālu aiz otrās dienas apmetnes, vientuļi, kā „uz pasaules malas”, bija kāda vientuļa māja, kurā arī tika lūgta un saņemta palīdzība.

Trauki

Sākotnēji var likties, ka dzeramā trauki nav neko būtisks apstāklis, kas faktiski arī atbilst patiesībai. Nebūtisks apstāklis dzeramā ūdens „trauki” sākotnēji var likties tādēļ, ka ir apstākļi un situācijas, kad tas vairs nav mazsvarīgi. Par šādiem „ne mazsvarīgiem” apstākļiem atzīstama cīņa viļņos, kad ir ja ne neiespējami (bieži arī diezgan ilglaicīgi neiespējami), tad vismaz bīstami (lielākos viļņos iepauzēšana neairējot un novēršoties „uz pudeli” var draudēt ar laivas apgāšanos) un sarežģīti atkabināt pudeli, to „atskrūvēt”, padzerties, aizskrūvēt un nostiprināt. Veiksmīgāks dzeramā risinājums no šāda viedokļa un ne tikai (arī no dzesēšanas viedokļa) ir tā sauktās „ sistēmas”, ar kurām vajadzības gadījumā iespējams padzerties tā, ka ātri „iemet” mutē trubiņu no „sistēmas”, airē un vienlaicīgi pa trubu izsūc vajadzīgo devu. Par cik šoreiz gadījās arī vairāku stundu ekstrēmāka airēšana, tad „sistēma” kā dzeramā trauks (līdzi bija divas 3l sistēmas) bija ļoti pateicīgs risinājums.
Sistēmās dzeramais bija izvietots sekojoši: vienā sistēmā atradās tīrs ūdens, bet otrā kokteilis- ūdens+Maxim pulveris+nedaudz ķiršu sulas+karote sāls.

Kravas tilpumi

Mantu un citu lietu kārtojums bija sekojošs:
konteiners jeb hermētiska polietilēna 50l tilpuma muca, kurā novietoti: botes, vakara kloze jeb „krasta apģērbs”, pārtika, guļammaiss, prīmuss;
ūdensdrošs 50l tilpuma maiss, ar zināmu riska pakāpi palikt slapjam „brīvā peldējuma situācijā”, kurā atradās: tūristu paklājs (viegls, bet paņem daudz vietas), telts, Roltonu pakas, dvielis, skoča rullis, Wind/Water stopers
ūdensdrošs 10l tilpuma caurspīdīgs maiss, kurā atradās: atslēgas, aptieka, fotoaparāts, Maxim 2 batoni, paka riekstu.

Minētais mantu un citu lietu „komplekts” ir izveidojies amatieru pašmācības un „pašpieredzes” ceļā, tādēļ, ja nu kādam ir kādas idejas par „mantu saraksta” pilnveidošanu vai labākiem risinājumiem, tad tas būtu pateicīgi un apsveicami!