Raivo Šulcs, 2007. gada 4. jūnijs
Teiciens “Kihnu – tik tuvu un (reizē) tik tālu” radās vēlāk. Vispirms ir sāga, ka tālu ziemeļos, pašā Pērnavas līcī ir tāda sala, kas daudzās kartēs nav iezīmēta. Daudzi ir braukuši, bet nav atgriezušies. Šādas sakritības vēl jo vairāk liek domāt, ka Kihnu sala īstenībā ir mīts, nevis realitāte.
Laikam tāpēc uz pasākumu pieteicās tikai drosmīgākie – drukni, mazrunīgi vīri ar neizteiksmīgām un vēja aprautām sejām un sievietes, kuras līdz šim spējušas izdzīvot skarbajā ziemeļu vidē un nebaidās no jūras velniem.
Tālajā ceļā dodamies no Rīgas piektdien, 1. jūnija vakarā. Iecerētais maršruts: Rīga – Saulkrasti (laivu saņemšana un pārdale /uz pusēm/) – Salacgrīva – Pjārnu – Munalaid – Manalid (Manija) – Kihnu un atpakaļ. Esam 7 apņēmības pilni Kihnu lūkoties braukt gribētāji.
***
Mierīga, saules apspīdēta piekraste starp Saulkrastiem un Tūju. Munalaid ostā ierodamies ap divpadsmitiem. Nevienas dzīvas dvēseles, tik zēģelē vējš. Šlagbaums ciet. Nav diez ko omulīgi. Būs jāmeklē nakstmājas citur. Atrodam sānceļā 10 min braucienā no ostas. Būvējam teltis un līgstam, ka padjoms būs ap astoņiem rītā. Ap astoņiem no rīta nav skaidrs, no kurienes tāds vējš.
Laika prognoze
Tuvākie laika prognožu punkti ir Kihnu (c) wunderground.com, Pjārnu (c) windfinder.com un Rohukūla pie Hāpšu salas, kur dzīvo varenā Hāpšu nācija (c) windguru.com Mazāksolīšanā vislabāko laiku solīja Wunderground.com pašā Kihnā. Windguru un Windfinder sestdienā, kad plānots brauciens turp, spītīgi turējās pie vēja atzīmes 6-8 m/s, vēja virziens ENE, tātad vienā virzienā puslīdz pa ceļam, bet svētdienā solīja, ka vējš pierims līdz 4m/s. Tas mums der.
Tātad esam ostā, šlagbaums vaļā un solītie 6-8 m/s ir dubultojušies. Te tev nu bija Lēnais Igauņu Vējš….
Ja reiz atbraukuši esam, krāmējamies nost. Nokrāmējamies, ko nu? 11,4 km attālumā labi redzama Kihnu sala. Visādi staigājam un funktierējam, ko darīt, kā dzīvot tālāk.
Eļļu ugunī pielej vietējais babulis – ostas pārvaldniece, kuras pienākumos ietilpst kārtības uzturēšana un visu lietu menedžēšana (t.sk. arī piķa iekasēšana par stāvvietu) ostā. Uzzinot par mūsu nodomu, viņa pielieto internacionālu žestu – pirksta pielikšanu pie deniņiem un grozīšanu.
Uz Kihnu
Komandas gars nedaudz plok. Jūra balta. Ar gudrām sejām pētam horizontu un visādi staigājam uz molu un atpakaļ. Cepuri no galvas nost rauj, bet nav tā, ka nevar nostāvēt (atsauce uz Sardīnijas hronikām). Bet tas pie krasta, kas būs atklātos ūdeņos?
Uz Manalaid zvārodamies aizbrauc ar bērniem pārgruzīta zvejas “tupele”. Bērni nemaz nejūtas dīvaini, mēs gan skatamies ar aizspriedumiem: ne viņiem vestes, nekā. Ja tupele piesmeļas, bērni sabirst jūrā un tiek aizpūsti kur kurais pa visu Pērnavas līci.
Beigās apnīk un “piemetamies” aizvējā aiz būdiņas. Piemetušies vēl neesam, bet jau pārņem sentimentāli-dzejiskas domas: Kihnu – tik tuvu un tomēr tik neaizsniedzami tālu.
Aizvējā tiek izvirzīti vairāki scenāriji:
- a) Gaidīt, kamēr vējš pierimst
- b) Testa nolūkos braukt pāri pārsimts metrus uz tuvējo Manalaid salu. Tomēr tuvāk Kihnu.
- c) darīt kaut ko citu
Paliekam pie scenārija B.
Manilaid. Tālumā redzama Kihnu sala
Velns nav tik melns, jeb bailēm lielas acis. Uz Manilaid salu tiekam labi. Vējš mugurā un nes gandrīz vajadzīgajā virzienā uz Kihnu. Izkāpjam pie bākas un nolemjam turpināt ceļu līdz pat Kihnu.
Precīzāk sacīt būtu nevis airēt, bet sērfot. Izbraucot aiz salas aizvēja paliek pavisam interesanti. Galvenais uzdevums – neapgāzties un turēt kursu. Rēķinoties, ka mūs var aizpūst garām salai, virziens puslīdz uz Dienvidiem no ostas. Otrs iemesls šādai braukšanai ne gluži pa taisno ir vēlme izvairīties no sēkļa. Kavējošais faktors – negribās arī gluži pa kuģu ceļu.
Pārbrauciens šādos laika apstākļos bija iespējams, jo mūsu vidū nebija “vājo” ekipāžu un grimstošu laivu. Kajakā nebrauktu. Pāris reizes, kad plīsa kādi trīs lielāki viļņi pēc kārtas, bija jāpiedomā pie līdzsvara turēšanas. Būtiski bija arī nepagriezt vilnim sānu. Gods, kam gods, izdevās arī puslīdz turēties visām laivām kopā. Respektīvi, brauciens nebija fiziski grūts, bet drīzāk tehniski sarežģīts. Izšūpoja pamatīgi.
Aizsērfojām ātri. Neairējot un turot purngalu vajadzīgajā virzienā, ātrums ap 6 km/h. Maksimālais – 13 km/h.
***
Visai apmierināti ar dzīvi esam Kihnu salas ziemeļu galā, netālu no ostas. Nometni ierīkojam mežiņā aiz kempinga. Izrādās, ka tā ir arī iecienīta vietējo piknika vieta. Tomēr priežu mežiņš un smilšaina pludmale…
Kad esam iekārtojušies un remdējuši izsalkumu, daži dodas sirojumos uz salas civilizēto daļu, pārējie paliek sargāt mantas no vietējās Kihnu cilts.
Kihni izskatās noskaņoti labvēlīgi, bet vienalga pārāk neuzticamies. Maķerika kaitīgā ietekme var būt ievazājusies arī šeit.
Liecība par Kihnu cilts zvērībām un tautas parašām. Kādreiz bija jūras pavēlnieks un ērglis, tagad kļuvis par parastu Knābi.
Tātad Kihnu nagos labāk nenonākt. Nezinot, kas mūs sagaida un, ievērojot vislielāko piesardzību, dodamies tālāk civilizācijas virzienā.
Gulbju daudz un visapkārt salai.
Izliekam snaiperi. Sargpostenī Tējkanna Egmonts.
Kā nu bez tā… Vakarā tiek sagaidīts saulriets.
***
Naktī turpina zēģelēt. Pamostos ap trijiem un nevaru aizmigt. Domāju, kas un kā. Kā tikt atpakaļ mājās, uz maķeriku. Ja vilnis būs no sāna, nav variantu. Informācija no prognozēm – esot 4 m/s un tāds nemainīgi saglabājas visu dienu. Sliktākajā gadījumā būs jābrauc ar prāmi.
No rīta pamostos pirmais. Kaut kā nelāgi, varbūt Kihnu ēstūzī servētā kotlettid būs pie vainas. Pie viena aizvelkos līdz ragam. Vērojot dabu, rodas ģenerālplāns, kā varētu mēģināt. Varētu tā, ka braukt no sākuma pa aizvēja pusi sēklim, lai “nenokautos”, tad piepūst vaigus un plēst pāri pret vilni atlikušos 5 km.
Uz šādas nots ar atkāpšanās ceļu, ka redzēs pēc apstākļiem, pošamies.
Kamēr pāris stundas pošamies, pierimst un nav viennozīmīgas nepieciešamības izpildīties “čerez ž”. Protams pūš, bet ne vairs tā kā vakar, naktī un no rīta. Tie nav solītie 4 m/s, bet nav arī tā, ka sānvilnis un jābaidās braukt. Jākapā pret vilni. Fiziski grūti, bet vienkārši. Glīti nokapājam dienišķos 8 km un atkal esam Manilaid (Manija) salā. Brīdi patusējam un pārbraucam uz Munalaid.
Pienāk arī prāmis no Kihnu. Celties pāri busā ar piekabi laikam būtu nekorekti attiecībā pret vietējiem.
Sakrāmējamies, svinīgi un ar visdziļāko pateicību atvadamies no labvēlīgā babuļa un turam ceļu mājup.
