Ciemos pie Point 65
Septembrī Nirnbergā ieinteresējāmies par “Point 65” kajakiem. Skat. www.point65.com Tā kā iespēju robežās vismaz tiecamies no teorijas uz praksi, ar lielāko prieku pieņēmām uzaicinājumu: Zviedrijas salas mūs vienmēr interesējušas un 13.-14. oktobrī plānota iespēja izmēģināt šīs laivas ūdenī.
Dilemma – doties uz Zviedriju ar prāmi vai lidmašīnu. TV reklāmas “ceļojums nedēļas nogalē divatā ar prāmi pa lēto uz Stokholmu” izrādās bullšits, jo attiecas uz visiem citiem gadījumiem, izņemot mūsējo. Izlemjam lidot. Varbūt arī labi, jo piektdienas naktī Latvijā plosās vētra – vējš 25 m/s.
13. oktobris, sestdiena. Stokholmā, ne visai labi izgulējušies, ierodamies stundu pirms noliktā laika. Skaidras debesis, temperatūra mīnus divi. Pilsēta tukša. Nav diezko omulīgi, jo nebija ienācis prātā… ziemeļi. Salecam “Point 65” sarūpētajā transportā un dodamies arhipelāga virzienā. “Taxi Boat” ar ātrumu 45 – 50 km/h mūs aizvizina uz ~20 km attālo Finnhamn salu.
Tas, ko zviedri sauc par jūru, šajā gadījumā ir “ezeru sistēma”. Iedomājieties daudzus mazākus un lielākus Usmas ezerus un ezeriņus ar neskaitāmām Viskūžu un Moricsalām. Igaunijas salas, bet simtreiz vairāk. Iedomājāties? Ja nē, tad vizuālais “helps”.
Luīze izvēlēlas stabilo “Picnic”, polietilēnā, pats paņēmu X-Lite. Stiklā. Laiva ļoti nestabila, bet ĻOTI ĀTRA. Ātrākā laiva, kādā esmu sēdējis. Otra lieta – jūras laivai patiešām labs ķermeņa kontakts ar laivu. Brauciena laikā grupas sadalījās lēnākos un ātrākos braucējos. X-Lite bija tik ātra, ka ik pa brīdim apstājos fotografēt un tad bez pūlēm panācu pārējos “ātros”.
Jo protams, ka džeki satiekas un rāda, ko nu kurš māk, kā nu kurš un ar ko samērīsies un tā….
Vietējā gida pavadībā dodamies ekskursijā apkārt Finnhamn’as salai.
Pa ceļam mainam laivas, lai izmēģinātu visus iespējamos modeļus.
500 km no Rīgas.
Iespēja izpētīt laivas mierīgākā atmosfērā, nekā izstādes stendā.
Naidžels Fosters
Ar lekciju par kajaku dizainu un, vakara programmā, arī stāstu par ceļojumu apkārt Labradoras pussalai uzstājās Naidžels Fosters (Nigel Foster). Fosters ir attiecīgajās aprindās atpazīstama persona, jeb tautas valodā runājot “stārs”: kajaku dizaineris, veicis vairākus vērā ņemamus ceļojumus, ir grāmatu par kajakošanu autors un kajaku / sērfa instruktors. Dzīvo Sietlā ASV, šobrīd sadarbojas arī ar Point 65 N (oficiālā relīze>>). Informācija par Fosteru atrodama arī Internetā.
Jāsaka, ka viņš ir visai patīkams cilvēks un nav pārņemts ar “stārisma sindromu”. Izdevās arī aprunāties (lai gan man no malas likās, ka viņam vairāk interesē Luīze [joks]). Īstenībā par kajakiem un ar kajakošanu saistītām lietām gatavs runāt vienmēr.
Par Fosteru biju manījis arī iepriekš, tāpēc vakara neformālajā daļā uzdevu vairākus sev interesējošu jautājumus. Šeit vēlos atzīmēt divus:
- Kāpēc tik garā un riskantā ceļojumā (ziemeļi, 400 jūdzes, ar pārbraucieniem naktī) devies kajakot viens? Tas taču ir pārāk bīstami, crazy u.tt.
- Nevēlējos doties viens. Sākotnēji mēs bijām trīs braucēji. Viens saslima, izrādījās, ka otram ir ģimene. Līdz ar to, protams, ka man atlika divas iespējas 1) braukt 2) vai…[pauze] braukt [smejās] (to go… or to go)
- Šeit novākušies “frīki” un tie nav nekādi jaunēkļi. Mēs redzam, ka jauni cilvēki drīzāk izvēlas straujūdeni. Kāpēc tā, kā to skaidrot?
- It’s a mental thing. Jauna cilvēka prāts nav gatavs airēt astoņas stundas no vietas un / vai neredzot krastu. [man šķita interesanti, ka, runājot par “mental thing”, viņš uzsvēra tieši “garlaicības” momentu kā argumentu].
Otrajā dienā atradām arī nedaudz laika paklaiņot pa salu.
Kādā bildē starp kokiem izdodas iemūžināt arī briedi. Iespējams, ka briedis ir citā bildē.
Pienācis otrās dienas vakars. Pols no “Point 65” izvēlas nevis Taxi Boat, bet veikt distanci līdz kontinentam akadēmiskās sporta laivas “atpūtnieku” modelī. Ātrums iespaidīgs.
Ap četriem esam kontinentā. Ja tā var izteikties, jo patiesībā braucam pāri tiltiem un arī pati Stokholma esot uzbūvēta uz četrām salām.
Turpmākais ir par hidrām, kas jāstaipa līdz somā, ne visai komfortablu nakti lidostā pēc intensīvas WE programmas u.tt.
Rīgā ielidojam pirmdien 10 no rīta. Sajūta ka atgriežamies miskastē rodas jau skatoties pa lidmašīnas logu un efekts (priekšstats par pilsētu) skatoties Zviedrijas acīm pastiprinās braucot maršruta autobusā no lidostas uz centru.
Pārdomas par laivām galvenokārt starp stiklašķiedru un polietilēnu. Kā bija sagaidāms un to, pakalaiņojot Internetā, var redzēt arī bildēs – stiklašķiedra. Izmēģinātās laivas bija ātras un labi aprīkotas. Stiklašķiedras modeļi tiek ražoti prasīgam lietotājam. Polietilēna modeļi drīzāk attiecas uz “mana pirmā laiva” segmentu un izmēģinot laivas, atšķirība ir jūtama. Tiesa, arī atšķirība cenā ir jūtama un tas mūsu pirkstpējas apstākļos ir arguments. Otra lieta – kajakošanas kultūra. Gan vēsturiskais mantojums, gan arhipelāgs. Tur kajako visi. Pa ceļam satikām vairākas kajakotāju grupas. Ir oktobris. Un tas ir vairāk uz ziemeļiem.
Ierakstiet kalendārā – braucam kajakot uz Zviedriju!{:}
