Neaprakstāmās sajūtas Līgo laivošanā pie Sāremā

Maija Pētermane, 26.06.2009 / (Pasākuma dalībnieku foto)

Patiesību sakot ir ļoti grūti aprakstīt emocijas, kas bija pārņēmušas piecas dienas esot prom no ikdienas un pavadot tās lieliskā kompānijā Sāremā salā. Jau atkal neatceros, kad iepriekš ir tik daudz smiets, saņemts tik daudz pozitīvo emociju un vienlaikus baudīta fantastiskā Igaunijas rietumu piekrastes salu daba. Nē, tomēr atceros – tas bija iepriekšējais brauciens, tiesa gan ziemā, uz Hījumā.

Šoreiz iecerētā programma ir īpaši vilinoša – ar laivu no Muhu uz Hījumā un pēc tam Vilsandi arhipelāgs. Sāremā esmu tikai otro reizi, taču varu ar pilnu atbildību teikt – labākais veids, kā iepazīt šo neparasto salu ir tieši laivojot pa tās piekrasti, izbaudot visu tās dažādību un apskatot vietas, kur ar auto pilnīgi noteikti nekad neaizbraukt.

Pirmās divas dienas tiek veltītas, lai dotos uz vairākām Hījumā apvidus saliņām – Ahelaid, Ankrurahu, Korgelaid, Koverlaid, Vareslaid un divas lielākās – Hanikatsi un Sārnaki.

Mazās saliņas ar akmeņaino piekrasti ir īsta putnu paradīze un ja es būtu ornitologs, tad uz noteikti varētu diennaktīm ilgi vērot lidoņu dažādību – sākot ar vismazākajiem ūdensputniem līdz pat majestātiskajiem gulbjiem. Gribētos gan domāt, ka mēs uzvedāmies pietiekami piesardzīgi un saudzīgi, lai putniem kaitējumu nenodarītu.

Laivošana pirmajā dienā ir absolūti vienkārša un jūra rāma kā spogulis, saulīte silda, airis cilājas viegli, pūš neliela vasarīga brīzīte un noskaņojums ir lielisks. Jau pirmajā brīdī, kā esam sasēdušies laivās pārņem absolūti idillisks miers, ko vēl vairāk pastiprina rāmā virzīšanās no salas uz salu, klausīšanās putnu balsīs un ūdens šļakstienos pret laivas malu. Aiz muguras paliek ikdienas saspringums un tādas lietas kā visur izdaudzinātā krīze liekas tik mazsvarīgi sīkumi. Tagad, kad esam atpakaļ, gribētos šo sajūtu noturēt pie sevis pēc iespējas ilgāk.

Uz vienas no saliņām mūs sagaida pārsteigums – gar krastu dzīvojas aitu bariņš, kaut zinām, ka sala nav apdzīvota. Izrādās, ka uz daudzām no nelielajām saliņām dabas parka administrācija uztur aitas un pļauj zāli, lai saglabātu unikālo ainavu – kadiķu audzes. Aitas tiek pavasarī ar laivām uz šejieni nogādātas un rudenī vestas atpakaļ uz kontinentu.

Kad dodamies tālāk vietām jūra ir tik sekla, ka pabraukt ar laivu nav iespējams un jādodas īpatnējā pārgājienā, kas varbūt nedaudz atgādina kaut ko no Svētajiem rakstiem  – 18 cilvēki brien pa jūras vidu, gandrīz iet pa ūdens virsu. Taču jau nākamajā šaurumā starp saliņām viss ir citādi – iepūš vējelis un beidzot sajūtamies kā jūrā, kur vilnīši šļakstās pāri laivas malai, bet pašu laivu iemidzinoši šūpo.

Lēnām tuvojas vakars un sākam meklēt nakšņošanas vietu, kamēr pāris izturīgākie aizbrauc uz  pāris kilometrus attālo Hījumā salu, tā teikt, atzīmēties. Pēc nelielas minstināšanās izlemjam palikt uz Sārnaki saliņas (Saarnaki laid), kāda vietējā iekārtotā apmetnes vietā. Lai gan sākotnēji bažījamies, ka tā būtu kā ielaušanās svešā pagalmā, nu internetā atrodu ziņas, ka šī apmetne ir speciāli iekārtota tūristu vajadzībām.

Sārnaki saliņa savulaik bijusi apdzīvota un pirmās ziņas par cilvēkiem uz tās ir no 1564. gada, kad šeit apmetās pirmie iedzīvotāji, kuri iztika no zvejas un lopu audzēšanas. Arī patlaban uz šīs saliņas dzīvo aitas un kā izrādās iekārtota dabas taka pa kadiķu labirintiem, kaļķainajās piekrastes pļavās zied orhidejas, taciņas malā sakņupis un sabijies sēž zaķabērns, bet virs galvas riņķo irsis, kas kļūst par pārējo dienu gandrīz centrālo tēlu un iemanto virkni mītisku īpašību un spēju.

Ejot pa dabas taku nonākam līdz kādām lauku mājām, kur vēl līdz 1975. gadam dzīvojuši cilvēki, bet nu tās atjaunotas tieši tūrisma vajadzībām – centrālajā ēkā iekārtota improvizēta fotoizstāde, līdzās atrodas pirts, vēl nedaudz nostāk naktsmājas ar divstāvīgām gultām, iepriekšējo iemītnieku atstāto alu un fantastisku skatu uz jūru.

Uz galda kautrīgi stāv krājkasīte, kurā viesi var atstāt nelielu pateicību par salas viesmīlību.

Vakarā starp kadiķu audzēm esam iekārtojušies naktsmājām un no malas izskatās, ka te būtu atbraucis ceļojošais cirks – telts, pie telts, vienīgi Arnis, vientulību meklējot, uzslējis savu mājvietu pašā jūras krastā.

Pēc cirka pasākums izskatās arī vēlāk, kad visi esam sapulcējušies ap ugunskuru un gvelžam blēņu stāstiņus, kuros galvenais varonis ir mūsu iedomātais salas pavēlnieks – varenais Irsis un viņa palīgs mehāniskā aita. Izklausās marasmātiski? Varbūt, bet svaigs gaiss, lieliska kompānija un kadiķu malkas ugunskurs liek aizmirst uztraukumus par to, kāds katrs izskatās no malas, ko kāds par kādu padomās un mēs visi esam tādi kā paši vēlamies, uzjautrināmies un baudām fantastisko vakaru un viens otra klātbūtni.

Tiek sniegts arī dienas kopsavilkums – esam noairējuši apmēram 23 kilometrus. Tas nav daudz, bet nav arī maz – jūra tomēr.

Nākamā diena aust tikpat saulaina kā iepriekšējā un mēs dodamies atceļā uz Muhu salu. Dīvaini, bet atpakaļceļš liekas daudz īsāks un vieglāks, lai gan plecos jau krājas neliels sagurums. Dienas pirmā puse joprojām ir ļoti mierīga un jūra salīdzinoši gluda, bet uz pēcpusdienu sāk celties vējš un jūra kļūst „kustīgāka”.

Vismaz mani pārņem nelielas bailes, jo tik labi vēl jūru nepazīstu, tā iedveš nelielas izbailes un nopietnu respektu. Viļņošanos visvairāk izjūtam, kad dodamies pēdējā posmā – apmēram 8 kilometru garā pārbraucienā no Koverlaid salas atpakaļ uz Muhu.

Vējš pūš tieši no muguras, tāpēc pārbrauciens ir necerēti viegls – to veicam tikai nedaudz ilgāk kā stundas laikā. Balvā – pelde fantastiski siltā jūrā, kas ar vienu rokas vēzienu atņem nogurumu un stīvumu plecos.

Svētdienas vakarā dodamies meklēt jaunu apmetnes vietu, šoreiz jau uz Sāremā ziemeļrietumiem, kur netālu no Kihelkonnas izraugāmies Elda pank – akmeņainu, skarbu piekrasti netālu no Vilsandi arhipelāga, kas ir mūsu nākamo dienu mērķis.

Pirmdien no rīta pūš jau pamatīgāk, jūra vairs nav pavisam līdzena, bet nav arī normālu viļņu – tāds dīvains veļasdēlis. Atkal pārsteidzoši operatīvi esam pamodušies, sapakojušies un dodamies uz Vilsandi salu – 8,6 km pāri jūrai uz tālumā redzamo balto bāku.

Brauciena sākums ir laiski iemidzinošs – jūra koši zili zaļa, ļoti sekla un caur dzidro ūdeni redzama fantastiska zemūdens pasaule. Bet vienubrīd sajūta, kā iebraucot Sargasu jūrā – seklais ūdens aizaudzis ar īpatnējām jūraszālēm, kas nedaudz atgādina peldošus koraļļus. Un tad atkal viens posms, kad nedaudz jāiespringst – pretvējš un vilnīši. Brīžam gan liekas, ka bāka nevis tuvojas, bet attālinās. Vienu brīdi man likās, esmu pārcēlusies pilnīgi citā pasaulē. Laivas pārinieks priekšā rimti airē, saule spīd, vējiņš žūžina un iestājies tik atslābināts miers, kāds nav baudīts ilgu laiku. Ir aizmirstas pilnīgi visas problēmas, satraukumi, skatos uz pamalē manāmo bāku un esmu pilnīgi aizsapņojusies, pilnīgi aizrāvusies ar mirkļa baudīšanu, ka pamostos gandrīz tikai no bum – laivas atsitiena pret krasta klintāju.

Esam Vilsandi, kas ir rietumos vistālāk apdzīvotā Igaunijas sala, uz kuras mūsdienās mitinās vien daži cilvēki un kuras unikālās dabas aizsargāšanai izveidots Vilsandi nacionālais parks. Tā sastāvā ietilpst vairāk nekā 100 salas un saliņas.

Noparkojam laivas mazā līcītī un dodamies apskatīt Vildandi bāku – tā celta 1809. gadā un tai līdzās atrodas Tolli kapteiņa māja un skatu tornis. Salas piekraste ir ārkārtīgi īpatnēja un tie, kas pērn pabijuši Francijā, saka, ka izskatās pēc Vidusjūras – klinšaini, zemiem augiem apauguši krasti, nelieli zemesragi, kas iestiepjas jūrā un akmeņainas saliņas.

Pēc nelielas atpūtas karstajā saulē dodamies uz tām – Vaikas salām, jeb kā tās mēdz dēvēt par putnu salām, putnu paradīzi. Tās ir ārkārtīgi mazas un izmērā varētu līdzināties kādas lauku skolas sporta zālei, taču ir ļoti biezi apdzīvotas – putni no vienas vietas.

Mūsu ierašanās citkārt mierīgajā spārnaiņu dzīvē rada pamatīgu satraukumu un putnu bari, skaļi klaigājot, riņķo virs mūsu galvām un mēģina nelūgtos ciemiņus aizbaidīt.

Tālāk seko nedaudz satraucošāki notikumi – jūra jau ir pamatīgi iešūpojusies un lai man piedod profiņi, bet es esmu satraukusies. Viļņi nāk te no mugurpuses, te no sāniem un cītīgi mēģina sašūpot laiviņu. Nākas iespringt, padomāt par to, kā pareizāk izairēt un romantiskām pārdomām vairs laika neatliek.

Tomēr izrādās, ka kaut ko tomēr esmu apguvusi un itin knaši tiekam pāri uz pēdējo dienas pieturvietu – Loonalaid salu. Tur saņemam stingrus norādījumus no Šulca, jo vējš ir pastiprinājies un neuzmanīgus laivotājus var ienest tieši atklātā jūrā. Godīgi klausām ieteikumam turēties vairāk pa kreisi, neatrauties no pārējām laivām un īsā laika sprīdī esam pāri šaurumam atpakaļ uz „bāzes nometni”.

Vakarā ir Līgo. Grupas sievišķā daļa pin vainagus un izpelnās salīdzinājumu ar Kaucmindes tehnikuma audzēknēm, grupas vīrišķā daļa tikmēr „riktē” ugunskuru un dzer alu. Idilliski. Par laimi nevienam nav noskaņojuma dziedāt līdz riebumam apnikušās līgo dziesmas, kuru dēļ jūnijā parasti gribas emigrēt no valsts. Sēžam ap ugunskuru, kadiķu dūmi atkal ir radījuši vajadzīgo efektu un iepriekšējo vakaru blēņustāsti par irsi, viņa labo roku mehānisko aitu un nu jau arī mehānisko gulbi ir atgriezušies ar dubultu uzviju, tiek dibināti gandrīz sektantiski klubiņi un apvienības, degustēts siers un citi labumi, notiek fotosesija uz rietošas saules fona, sveicam mūsu divas Līgas un divus Jāņus. Izturīgākie esot pat sagaidījuši saullēktu. Manos Jāņos kulminācija bija agri no rīta, kad izmantoju situāciju, kad visi vēl saldi guļ, devos izbaudīt lielisku peldi jūrā. Ūdens bija atsvaidzinoši vēss, bet sajūtas lieliskas.

Ir pienākusi pēdējā brauciena diena, visi negribīgi kravājas, galvā dzimst simtiem domu, ka tik ļoti negribas doties prom, pārbraucienā no pēdējās naktsmītnes uz pēdējo laivošanas maršrutu iestājas tik idilliska laimes sajūta, ka liekas, prāts viss pieliets ar saldenu sīrupu. Liekas, ka īstā dzīve ir tikai te, ka atgriezties vajadzētu vēl un vēl.

Kārtējo blēņu stāstiņu vidū dzimst scenārijs filmas par laivotājiem noslēguma kadriem – skarbas, vēju aprautas sejas, sirmiem matiem, iesauļotām smaidu krunciņām gadu gaitā atkal un atkal atgriežas Sāremā piekrastē, lai atrastu visskaistāko tās vietu, apcerīgi apsēžas jūras krastā un iemet tajā auto atslēgu, lai iespējas atgriezties uz kontinenta vairs nebūtu nekad. Nākamais kadrs – riet saule, skan Pink Floyd un piekrastē rindojas akmeņu apkrautas kapu kopiņas, kam pāri pārliktas jūras laivas. OK, drusciņ par apcerīgu varbūt, bet noskaņojums bija tieši tāds.

***
Īsais rezumē par braucienu – rakstīt varētu vēl un vēl, taču īstās sajūtas vārdos ietvert nav iespējams, tās var tikai izbaudīt. Un vēl maza piebilde – no laivošanas jūrā nevajag baidīties, tā nav bīstama, ja vien zina ko dara un lieto ne tikai spēku, bet arī prātu. Tā ir ļoti interesanta, aizraujoša, vienlaikus relaksējoša un satraucoša. No sirds iesaku izmēģināt!{:}