Lidostas bradājums

Pasākuma ideja: salasījušies Internetā par pārgājieniem apkārt lidostai un, sēžot siltā istabā pie Signēna, spriežam, ka kā pie mesjac fevraļ arī mēs ko tamlīdzīgu varētu izveikt. Saskaņojam datumus. Lidosta būs! Noliktajā laikā startā pie Lidostas centrālās ieejas ierodas sekojoša bradātāju izlase: Gundega, Jancex, Luīze, Signēns, Raimonds, un Šulcs.

Plāns ir vienkāršs: pavērot lidmašīnas un pie viena gar žogu apstaigāt 15 km apkārt lidostas teritorijai. Jāpiebilst, ka iepriekšējo dienu putināšana mūs nemulsina it nemaz.

Startējam 12.00. Sākam ceļu virzienā uz Dienvidiem. Apejam apkārt muitas zonai un pāri pirmajai iespējamajai pļaviņai velkam uz žoga pusi. Tavu brīnumu – sniega segas biezums pļaviņā ir kā kurā vietā – no līdz ceļiem līdz pat viduklim ieplakās.

Spriežam, ka tuvāk mežam sniega būs mazāk vai, ja paliks grūti, iesim pa mežu. Paceļas dažas lidmašīnas, taču ātri pazūd mākoņos. Vērojam, dzenam muļķi.

Šķērsojam pļavu pirms meža. Kājas sāk just, ka pastaiga sniegā prasa piepūli, bet mežā sniega nav mazāk – gar žogu iet ir vieglāk. Pirmās mājas. Saimnieks draudzēties nav noskaņots, bet suņus vaļā nepalaiž. Turpmākais ceļš līdz lidostas teritorijai jāmēro pa atklātu vietu un sniegs tur jau pāri celim. Ko padarīsi – turpinam zosu gājienā un pa laikam maināmies vietām: iebrist taku pirmajam nav vieglais darbiņš. Atklātajā vietā žogs kļūst arvien zemāks, kam varētu būt saistība ar to, ka sniegs zem kājām – arvien dziļāks.

Turoties pie žoga reizēm izdodas veikt dažus soļus neiebrūkot un tad atkal – bladāc – bezmaz līdz viduklim sniegā. Savukārt kājas no sniega velkās arā ar katru soli grūtāk. Arī norunātā pitstopa vieta lidostas teritorijas dienvidu galā tuvāk nepaliek, kam varētu būs sakars ar vidējo bradājuma ātrumu 2 km/h.

Lidostas galā nolemjam atpūsties. Pulkstens rāda 14.00, noieti 4 km. Pēc aptuvena aprēķina vēl 11 km. Mūs tas nemulsina. Iedzeram tēju un šņabi, nedaudz uzēdam. Vieta ir laba, gaidam lidmašīnas. Lidmašīnu nav.

Dodamies tālāk. Raimonds atdod pirmās ceļa daļas “parādiņu”: aiziet pirmais un brien taku. Turklāt aiz līkuma žogs uzbūvēts gar mežu un sniega mazāk, līdz ar to iešana sokas vēl vieglāk. Nākamais pitstops pie lidostas šķērsošanas teorētiskā šortkata – slēgtas teritorijas – zemlidostas grāvja.Pēc atpūtas brienam tālāk. Žogs atkal attālinās no meža un sniegs paliek dziļāks un brist – grūtāks. Kā na zlo lidostas iekšienes teritorijā čakli rosās sniega tīrītāji.

Pa notīrīto štrāsi otrpus žogam ar migalkām mūs apciemo apsardzes dienests, taču pavest nepiedāvā: esam ne tajā žoga pusē.

Aizbridušies pamanām, ka 30 metrus pa kreisi ar vidējo ātrumu 5km/h pārvietojas cilvēks. Ceļš! Cauri ceļmalas kupenām aizšķūrējamies līdz ceļam un izbaudam, ko nozīmē staigāšana necilājot kājas līdz zodam. Pa šitādu jau līdz otram Latvijas galam varētu aizstaigāt! Šeit arī labi var redzēt kā nolaižas lidmašīnas. Prieki gan ir īsi, jo ceļš attālinās no žoga, turklāt priekšā jāšķērso lidostas apendikss, kas vismaz teorētiski ir slēgta teritorija un nozīmē līkumu.

Pa ceļu iesoļojam ciematā Skulte un piesēžam autobusa pieturā. Pēc īsas diskusijas par to, ka “Moku” vajadzētu tirgot razļivonā vai vismaz lielākos tilpumos un vispār – te ir autobuss, kas ved mājās; pretī notīrītiem ceļiem, Janceks pamana, ka vietējie nāk no vienas puses, tātad tuvumā vajadzētu būt veikalam.

Diemžēl veikals pie sestdienas izrādās slēgts. Neskatoties ne uz ko, nolemjam turpināt ceļu apkārt lidostai.

Tuvākos ceļus aizšķērso briesmīga izskata sarūsējuši dzelzs žogi no metāla plāksnēm ar brīdinājuma uzrakstiem. Arī, kur varētu ielīst, priekšā suns. Atliek vien turpināt iet pa ceļu un atrast pirmo vietu, kur nogriezt līkumu. Apejam kārtējo suni un uzduramies GPS kartē iezīmētai taciņai, kas ved šortkatā līdz lidostas slēgtajām, taču pēc visa spriežot, neapdzīvotajām teritorijām. Samērā nesen kāds (iespējams iepriekšējais lidostas bradātājs) pa taciņu ir gājis un salīdzinot ar offroad’u, iešana sokas labi.

Taciņa izved pie grāvja pār kuru sarūsējis dzelzs tiltiņš un kārtējā pussbrukušā žoga ar brīdinājuma uzrakstiem.  Apkārt aizgāzts lapu koku briksnājs. Solis pa labi, solis pa kreisi – sniegs līdz viduklim. Priekšā klajums – lai gan ir tuvākais ceļš uz žogu, pēc līdzšinējās pieredzes nozīmē nepārvaramu šķērsli.

Izskatās pēc pamestas armijas bāzes vai lidostas vecās tehniskā servisa zonas. Navigācijas tornis, kas kontrastē ar apkārtējo razruhu teorētiski varētu būt apsargāts. Rej suņi.

Ejam vien atpakaļ pa taku, lai meklētu citu, pēc iespējas tuvāku ceļu, kā šķērsot pļavu mazāk plašā vietā. Nākas atkal nogriezties bezceļā. Izsteberējam iecerētajā pļavas “šaurumā”. Priekšā atkal brikšņi. Izpētot karti pamanām palielu grāvi, kas iet mums vajadzīgajā virzienā, jeb pretīm žogam. Turpinām cīnīties ar brikšņiem.

Grāvja uzbērums ir ceļš, taču pēdējā laikā nav ticis lietots: bridiens turpinās…. Sametot kopā vainas, jeb kas kuram sāp visvairāk, secinām, ka pārsvarā bradātājiem nelokās labās kājas, kā rezultātā, lai izgatavotu funkcionējošu un bradātspējīgu pasākuma dalībnieku šī detaļa ir deficīts, toties ir vairumā kreisās kājas. Lai paceltu kāju uz augšu kārtējam solim, vieglāk ir piepalīdzēt kājai ar roku. Šajā brīdī plāns vairs nav īpaši skaidrs: tuvojas tumsa, turklāt priekšā kilometri Zoļika purvājā. Taču gars un spars vēl nav noplacis: izejam nosacītā krustojumā un ieraugām lidostas žogu. Pitstops. Raimonds pirmais aizbrien žoga virzienā.

Pēc atpūtas brienam Raimonda pēdās. Piebrienam tuvāk. Izskatās, ka Raimonds izbeidzies, turklāt okončaķeļno: apātiski sēž sniegā un skatās pāri žogam uz izgaismoto tāli: pasažieru terminālu lidlauka otrā pusē. Tik tuvu, bet reizē tik tālu.

Ne bez uztraukuma (jo ja nu kas, vienīgais veids kā saņemt palīdzību no malas šajā caurumā ir mest cietušo pāri žogam, bet tur dzeloņdrātis) sākam bļaustīties. Raimonds paskatās un saka: “Veči b*^, te sniegs ir līdz …”. Izrādās, ka stāv kājās. Kārtējais abloms. No vilka bēgot uz lāci kritīsi. Automātiski aizbrienam līdz Raimondam. Mēģinam iet gar žogu. Nocīnamies. Nav iespējams. Fuck. Jābrien atkal brikšņos… Nu jau kūņājamies rāpus un visādos citos veidos. Cauri pilnīgam pī un pāris grāvjiem tiekam atpakaļ pie lielā grāvja ceļa.

Pa aizputināto vietu, kur domāts ceļš, iet vairs nav spēka, tāpēc pierunāju pārējos iet pa grāvi, kur sniegs līdz potītēm. Iešana ir patīkama un kādu laiku tā turpinām. Grāvis aizved atpakaļ pie žoga. Pirmā ielūzt Luīze, tad Raimonds.

Īsu brīdi vēl ejam, bet tad redzams, ka ledus drīz beidzās un grāvis pie paša žoga ir vaļā. Uzsaucu pārējiem un, sperot soli pa kreisi, lai izrāptos no grāvja, ielūztu.

Tas notika tā: vispirms ielūza kreisā kāja. Kamēr apsvēru iespēju a) guļus ripināties nost pa ledu, ko ieteica arī pārējie bradātāji, b) spert izšķirošo soli, lai tiktu krastā, ielūza otra kāja. Tad vairs nebija laika domāt, jo atrados līdz viduklim ūdenī, turklāt grāvis izrādījās dziļāks kā izskatās: ar vienu pusrumpi paliku uzkāries uz grāvja vaļņa, ar otru pusrumpi atrados ūdenī un nevarēju aizsniegt apakšu. Izkārpījos no viltīgā grāvja un padomāju, ka labi, ka neielūzu līdz ausīm.

Ironiskā kārtā vieta izrādās īstā, lai vērotu, kā nolaižas lidmašīnas. Bet kaut kā vairs nebija līdz lidmašīnām.

Paskatamies pāris lidmašīnas, taču sāk jau krēslot un paliek auksti. Kaut kas jādomā. Iespējas nobradāt atlikušos 5 km gar žogu Zoļika purvājā nešķiet spožas.

Labā ziņa: esam tikai purvāja malā, nevis vidū un 120 metru attālumā kartē iezīmēts vienīgais ceļš, kas no šīs nekurienes ved uz civilizāciju. Lai gan līdz iezīmētajam ceļam ir tikai 100 bezceļa metri, šķiet, ka līdz ceļam brienam mūžību. Uzreiz atrast neizdodas. Šaubu moments: kas būs, ja ceļš izrādīsies aizputināts? Spriežot pēc apkārt redzamā skata jau esam purvainā vidē.

Nu jau krēsla, taču pa ceļu kāds ir gājis un tas uz apkārtējā fona pamanāms arī ne tik labā gaismā. Izmirkuši un noguruši zosu gājienā dodamies uz Beberbeķiem. Pēc kilometra pirmie jumti un vairākas suņu pastaigu taciņas. Nonākam Beberbeķos. Īsts ceļš, kas nebeigsies pēc simts metriem!

Beberbeķi ir kredītņēmēju kooperatīvs, ko ne tik daudz raksturo arhitektūra, kā autoparks un cilvēki. Autoparks Beberbeķos pārsvarā ir pa dārgo un beberbeķieši mīl dzīvniekus: katrā sētā dzīvo vidēji divi lieli un dusmīgi rejoši suņi. Izvairoties no vājprātīgajiem beberbeķu autovadītājiem pa apledojušu bet gludu(!) ceļu slājam Ulmaņa Gatves virzienā. Raimonds gandrīz nepagūst izvairīties no kārtējās beberbeķietes melnā leksusā un “uz milimetriem” paspēj ielekt kupenā, bet citādi oma uzlabojusies un sākam apspriest pasākumu jau no jautrās puses. Pirmo mikriņu palaižam gar degunu. Skriešana šovakar nav mūsu stiprā puse.

Nākamais ilgi  nav jāgaida un plkst. 18.00 apmierināti ar dzīvi sēžam siltā un omulīgā autobusā.

• GPS track’s (everytrail.com) >>

Šis būs bradājums, ko atcerēties. Pasākuma laikā turpmākai lietošanai tapa arī jaunvārds – мозгoблуд.