Apkārt Baltijas jūrai kajakos

Ievadam nedaudz par projekta ambiciozo nosaukumu – ziemā kalām plānus par šajā sezonā veicamajiem braucieniem, līdz pagājušajā gadā iesāktie “500 km jūrā” (Latvijas piekraste) kļuva par nedaudz vairāk kilometriem ar mērķi iespēju robežās apbraukt apkārt Baltijas jūrai kajakos. Ne vienā piegājienā, protams. Apņemšanās ir sakrāt ģeogrāfisku ceļojumu kolekciju: katru gadu vismaz vienu reizi doties kajakot kādā tuvākā vai tālākā iepriekš nelaivotā vietā Baltijas jūras piekrastē.

• Maija otrās nedēļas beigās tiks dots starts pagājušajā gada lielākā piedzīvojuma: rudenī iesāktā ceļojuma gar Latvijas piekrasti >> turpinājumam. Šajā pavasarī iecerēts nobraukt no Nidas (Lietuvā) līdz Kolkai.

Teorētiski pasākums ir demokrātisks – ekspedīcijā vai atsevišķos tās posmos var piedalīties jebkurš interesents, kurš ne tikai teorētiski, bet arī praktiski (pēc pieredzes) apzinās savas spējas airēt jūrā. Jāņem vērā, ka Latvijas piekrastes Baltijas jūras puse kajakos ir krietni lielāks izaicinājums kā Rīgas jūras līča piekraste.

• Pasākuma norises gaita ir pakārtota nevis atsevišķu dalībnieku, bet ekspedīcijas interesēm.
• Organizatori patur tiesības izvērtēt poteniciālā dalībnieka piemērotību dalībai ekspedīcijā vai atsevišķos tās posmos.

Grūtības, kas sagaida ceļotājus:

• Laika apstākļi, Baltijas jūras vide – iespējamais pretvējš, straumes un viļņi
• Šāda ekspedīcija veicot „non stop” režīmā ar nakšņošanu teltīs ir fizisks un psiholoģisks izaicinājums: iespējams, tāpēc līdz šim visu ceļu kajakos neviens nav veicis.
• Apgāde. Kurzemes piekraste ir salīdzinoši mežonīga, jeb maz apdzīvota.
• Lielās pilsētas – Liepāja, Ventspils un tām pieguļošās teritorijas.

Plānotā ekspedīcijas norises gaita, maršruta apraksts

Maršruta sadalījums pa posmiem (nosacīti):

• 1.-2. diena – Kuršu kāpa: n/a
• 3. diena – Klaipēda – Nida: 40 km
• 4. diena – Nidasciems – Bernāti: 35 km
• 5.diena – Bernāti – Ziemupe: 42 km
• 6. diena – Ziemupe – Pāvilosta: 20 km
• 7. diena – Pāvilosta – Užava: 40 km
• 8. diena – Užava – Jaunupe: 40 km
• 9. diena – Užava – Irbes upe: 35 km
• 10. diena – Irbe – Kolkasrags: 32 km

1.- 2. diena. Klaipēda. Kuršu kāpa

Ekspedīciju iecerēts sākt Lietuvas teritorijā, kur atrodas kaimiņvalsts unikālākais piejūras dabas objekts – Kuršu kāpa. Tā ir šaura un gara pussala, kas sākas Krievijas pusē (Kaļiņingradas apgabals) un beidzas Lietuvas pusē (pretī Klaipēdai) ar jūras šaurumu bez tilta. Šī pussala ir aptuveni simts kilometrus gara, puse pieder Lietuvai (no Klaipēdas līdz Nidai), otra puse Krievijai Platums ir iespaidīgi šaurs – plānākās vietas ap 400 metri, platākā ap 3,5 kilometri. Uz pussalas izveidojies unikāls dabas un cilvēku veidotu objektu komplekss, sākot no skaistām mazpilsētiņām, beidzot ar visādām apskates vietām un 60 metrus augsto smilšu kāpu Nidā. Parasti tūristi no Klaipēdas uz pussalu var nokļūt tikai ar prāmi. Arī Klaipēda pati par sevi arī ir kultūrvēsturiski interesanta vieta, var uzkavēties dažas stundas un pastaigāt.

3. diena. Klaipēda – Nida. 40 km

Dosimies no Klaipēdas līdz Nidai. Pa ceļam brauksim gar populāro Lietuvas kūrortpilsētu Palangu un Šventoji ciematu. Dienas mērķis – šķērsot Latvijas robežu.

4. diena. Nidasciems – Bernāti. 35 km.

Būsim dabas parka „Pape” teritorijā.

Dabas parks aizņem 51777 ha un tas atrodas pašā Latvijas DR stūrī Rucavas un Nīcas pagastos, Liepājas rajonā. Parka kodolu veido Papes ezers – 12 km2 liels un 0,3 m dziļš piekrastes lagūnveida ezers un Nidas purvs ar tiem pieguļošajām teritorijām. 2002.gadā šīs vietas tika iekļautas Ramsāres konvencijas starptautiskas nozīmes mitrāju sarakstā. Oficiāli dabas parks tika izveidots 2004.gadā. Tas ir iekļauts Eiropas Savienības (ES) nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklā-Natura 2000. Dabas parku „Pape” veido unikāla, daudzveidīga dabisko ekosistēmu mozaīka: piekrastes lagūnaveida ezers un mitrāji, augstais kūdras purvs ar pārejas purviem, smilšu pludmales un staigājošās kāpas, piekrastes sausie un mitrie meži, palieņu pļavas ar tām raksturīgām floras un faunas sabiedrībām. Dabas parkā atrodas trīs ciemi, taču visbagātākā kultūrvēsture ir diviem piekrastes zvejnieku ciemiem-Papes un Nidas.

Papes ciemā ir 3 apdzīvotas vietas: Papes Ķoņu ciems, Pape un Papes Priediengals.

Visi trīs ciematiņi izvietoti gar jūras krastu, abi pēdējie atrodas pat mazāk nekā 1 km šaurajā zemes strēlē starp Papes ezeru un jūru. Pēc Pirmā pasaules kara Pape bija viens no lielākajiem zvejniekciemiem Kurzemē ar vairāk nekā 100 mājām.

Nidas ciems atrodas pašā Latvijas dienvidrietumu stūrī, starp Baltijas jūru un Nidas purvu, pie Lietuvas robežas, kur redzami gan jaunie, gan pirmās brīvvalsts robežas stabi. Centrālo Nidas ciema daļu sauca par Nidu, dienvidu galu par Božu ciemu, ziemeļu galu – Brustu ciemu (mūsdienās nav saglabājusies neviena ēka). Božu ciema “Gaiļu” mājām ir pāri par simts gadiem. Ciemu māju celtniecībā izmantoti dabas materiāli: koks, niedres, salmi, laukakmeņi.

21 m augstā Papes bāka uzcelta 1890.g. uz 4-5 m augstas kāpas patālu no jūras, tomēr krastam noskalojoties, jūra pienākusi bākai pavisam tuvu, lai arī 20.gs. 70.gados jūras krasts tika nostiprināts ar betona bluķu krāvumiem. Noskaloto kāpu smiltīs pēc vētras atrastas viduslaiku rotaslietas, nauda un citi priekšmeti.

Visā dabas parka teritorijā konstatēta grantaini– oļaina pludmale. Pludmale ir apmēram 30-50 m plata.Visraksturīgākā tā ir no Nidas uz ziemeļiem, kur oļainais posms stiepjas 3 km garumā . Oļi un akmeņi veido arī lēzenu, 25-30 m platu un līdz 1,5 m augstu krasta valni, jūras pusē tam izskalota 1,5 m augsta abrāzijas kāple, dažviet ir lieli laukakmeņi. Vietām substrāts pludmalē līdzīgs rupjām smiltīm – tuvāk DP “Pape” ziemeļu robežai. Pludmales posmā, kur piekrastei ļoti tuvu atrodas Nidas purvs, novērojam unikālu parādību, kur pludmalē varam atrast jūras viļņu izskalotus kūdras gabalus. Šī ir vienīgā vieta Latvijas piekrastē, kur novērojama šāda parādība.

5. diena. Bernāti – Ziemupe 42 km

1992. gadā ar Nīcas pagasta padomes lēmumu 220 ha platībā tika izveidots Bernātu dabas liegums. 2003. gadā dabas liegums kļuva par dabas parku “Bernāti

Platība 2945 ha, jūras krasts 7 km garumā.

Ziemupes piekrastē dabas liegums tika noteikts 1992. gadā. Šo liegumu apvienoja ar Ziemupes botānisko liegumu, kas 1987. gadā bija izveidots parastās purvmirtes aizsardzîbai, un apstiprināja kā Ziemupes dabas liegumu.

Platība 2470 ha, jūras krasts 13 km garumā. Noskalojot stāvkrastu pie Ziemupes grīvas, jūra ik gadu paņem kādu metru no sauszemes sev Jūras krauklis jeb kormorāns Phalacrocorax carbo bieži redzams barojamies piekrastes ūdeņos, taču nereti tas ir nelūgts ciemiņš zivju dīķos, radot zaudējumus zivjaudzētājiem

Pludmale gan Ziemupē, gan citās vietās ir kā spogulis tiem procesiem, kas notiek jūrā, it īpaši krasta zemūdens nogāzē, kurā vļņu un straumju iespaidā tiek pārvietoti oļi, smiltis un citi saneši

Dienvidkurzemes pludmalēm ir dažāds platums: šaurākajām tas ir 4–10 m, platākajām 60–80 m. Arī pludmaļu augstums ir atšķirīgs.

Liepāja ir pilsēta Latvijā, Baltijas jūras piekrastē, starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, kuru ar jūru savieno Tirdzniecības kanāls. Liepāja ir svarīga Latvijas ostas pilsēta. Liepāja, pēc iedzīvotāju skaita, ar aptuveni 85 tūkstošiem iedzīvotāju, ir trešā lielākā pilsēta Latvijā un desmitā lielākā Baltijas valstīs.

Karosta. Atšķirībā no lielākās daļas Latvijas un Pasaules pilsētu, Liepājā apskates objekti nav izvietoti tikai pilsētas centrā, bet arī ļoti īpašā pilsētas daļā – Karostā, kas radusies un attīstījusies pilnīgi atsevišķi no pārējās Liepājas. Karostas plaši pazīstamais cietums jeb virssardze nebūt nav vienīgais apskates vērtais objekts šajā unikālajā vietā. Ievērības cienīgi ir arī skaistie Liepājas cietokšņa kompleksi jeb forti, no kuriem vairāki atrodas arī Karostā, bet pārējie – visapkārt pilsētai. Karostas tuvējo fortu Krasta ielas galā ainava ir ļoti īpatnēja un mežonīga, kas piesaista daudz apmeklētāju. Karostas centrālā arhitektūras pērle ir Sv. Nikolaja pareizticīgo katedrāle, turpat netālu atrodas arī Virsnieku pils. Karostā atrodama arī ģimnastikas manēža, kura, tāpat kā visa Zemgales iela, kuras malā tā atrodas, ir pilnīgi tukša un pamesta. Karostas daudzu ēku pamestība skaidrojama ar tās iedzīvotāju skaita samazināšanos pēc krievu armijas izvākšanās, kad šis skaits saruka no 25000 līdz 6000, kā arī ar to, ka SEZ statusa dēļ Karostā ir praktiski neiespējami veikt privātas iniciatīvas uzņēmējdarbību un tukšās ēkas atjaunot. Apskates vērts ir arī izgriežamais O. Kalpaka tilts, kas cieta sadursmē ar kuģi 2006. gadā, taču jau 2009. gada otrajā pusē tas atjaunots, padarot ceļu no Liepājas centra uz Karostu divreiz īsāku, jo vairs nav vajadzības braukt apkārt Tosmares kanālam, izņemot, protams, brīžus, kad tilts būs izgriezts, lai ielaistu kuģus kanālā vai izlaistu no tā.

6. diena. Ziemupe – Pāvilosta. 20 km

Nosacīti „atpūtas diena”. Apskates objekti – Akmeņraga bāka un Pāvilosta.

Akmeņraga bākas mūra tornis uzcelts un uguns tajā iedegta 1884. gadā. 1. pasaules kara laikā bāka tika pilnīgi sagrauta, saglabājās tikai 6 m augsta pamatne.

Signāls: 0,1s + 2,4s + 0,1s + 4,9s, Krāsa – balta, Redzamība jūras jūdzēs- 18

Pašreizējā torņa būve pabeigta 1921. gadā. Būvmateriāli tika pievesti pa jūru no Liepājas, pie Akmeņraga pārkrauti sekli peldošos pontonos, ar kuriem tie nogādāti uz jūrā izbūvētiem steķiem. Bākai ir 38 m augsts ķieģeļu tornis (kopā ar laternu, laternas diametrs 2,5 m), zviedru AGA firmas aparāts – acetilēna kvēlgaisma ar 3 rotējošām starmetēju lēcām – uzstādīts 1922, uguns augstums 37,5 m vjl.

2008. gadā Latvijas pasts izdeva pastmarku ar Akmeņraga bākas attēlu.

Pāvilosta ir ostas pilsēta Latvijas rietumos pie Sakas upes ietekas Baltijas jūrā 240 km attālumā no Rīgas (180 km taisnā līnijā), 54 km (40 km) uz ziemeļiem no Liepājas, 70 km (60 km) uz dienvidiem no Ventspils un 80 jūras jūdzes (apm. 150 km) uz austrumiem no Gotlandes salas. Pāvilostas novada centrs.

1879. gada 16. maijā Upesmuižas barons Otto fon Lilienfelds (Otto Friedrich von Lilienfeld), vēloties izveidot ostu, Sakas upes grīvā svinīgā ceremonijā iemūrēja loču mājas pamatakmeni un tajā pašā dienā iesvētīšanas ceremonijā nākamā pilsēta tika nokristīta barona brāļa, Kurzemes gubernatora Pāvila fon Lilienfelda (Paul von Lilienfeld arī Павел Федерович Лилиенфелд) par Paulshafen jeb Pāvilostu.

Barons nākamās pilsētas teritorijā iznomā apbūves gabalus, taču viņa apbūves plāns sākumā īstenojas lēni. Desmit gadu laikā tiek uzbūvētas vien desmit mājas. Ostu izmanto tikai daži zvejnieki, trīs nelieli muižas burinieki un velkonis, kas ar Upesmuižas precēm apgādā Liepājas tirgu.

Pāvilostas attīstībai jaunu impulsu deva Liepājas kara ostas būvniecības uzsākšana 1893. gadā. No Pāvilostas apkārtnes uz Liepāju pa jūru tika vesti būvniecībai nepieciešamie akmeņi. Sakas upes grīva tika pielāgota akmeņu pārkraušanai un Pāvilostā no tuvas un tālas apkārtnes ieradās ostas celtnieki, strādnieki, krāvēji, jūrnieki, namdari un tirgoņi. Kad akmeņi vairs netika transportēti, Pāvilostā jau bija attīstījusies kuģniecība, zvejniecība, tirdzniecība un kuģubūve.

Līdz Pirmajam pasaules karam Pāvilostā pastāvēja trīs kuģubūvētavas, kurās būvēja nelielus buru kuģus – vienmastu “malkas jančus”, kā arī divmastu gafelšonerus tālākiem reisiem. Šajā laikā Pāvilostā tika uzbūvēti 15 kuģi. Pēc kara kuģu būvniecība vairs netika atjaunota.

Pasaules kara laikā Pāvilostas motorlaivas un kuģi tika gan nogremdēti, gan pārdoti, gan konfiscēti. Pēc kara Pāvilostā no 26 motorlaivām bija palikušas tikai 2, no 26 buriniekiem – 4. Ostas tirdzniecība apsīka. Par ostas galvenajiem izmantotājiem un ciemata ekonomisko pamatu kļuva zvejnieki, kuru lomus uzpircēji un 1930. gadā dibinātais zvejnieku kooperatīvs pārdeva Aizputē, Skrundā un Saldū.

1940. gadā, sākoties padomju okupācijai, zvejnieki piespiedu kārtā tika apvienoti artelī, kuram 1947. gadā tika dots nosaukums “Dzintarjūra”. 1944./1945. gadā, vairoties no atkārtotas padomju varas, vairāki zvejnieki, līdzi ņemot ģimenes un draugus, motorlaivās aizbēga uz Zviedriju. Līdz 1949. gadam, kad artelis iegādājās pirmos zvejas kuģus, Pāvilostā zvejoja ar motorlaivām.

1951. gadā artelis pārtapa par zvejnieku kolhozu (z/k) “Dzintarjūra”, kas 1975. gadā tika pievienots Liepājas z/k “Boļševiks”, kļūstot par tā Pāvilostas nodaļu. 70. gadu beigās – kolhoza ziedu laikos Pāvilostā ir ap 20 zvejas traleru. 1990. gadā z/k “Boļševiks” tika pārdēvēts par zvejnieku kopsaimniecību “Kursa”, kuras Pāvilostas nodaļa 1994. gadā atdalījās, izveidojot a/s “Pāvilosta”, kuras rīcībā šobrīd ir divi zvejas kuģi. Vairums, ar a/s “Pāvilosta” nesaistīti, zvejnieki šobrīd atkal zvejo ar motorlaivām.

Lai arī 1913. gadā Pāvilostai piešķīra sašaurinātas pilsētas pašvaldības tiesības un 1930. gadā Saeimas Pašvaldību komisija nobalsoja par pilsētas tiesību piešķiršanu Pāvilostai, līdz Otrajam pasaules karam Pāvilosta administratīvā izpratnē bija Sakas pagasta bieži apdzīvota vieta. 1945.-1949. gadā Pāvilosta bija ciems Sakas pagastā, 1950. – 1951. gadā – ciems, 1952. – 1961. gadā strādnieku ciemats, 1961. – 1991. gads – pilsētciemats. Pilsētas tiesības Pāvilosta ieguva 1991. gada 28. novembrī.

7. diena. Pāvilosta – Užava. 40 km

Viena no gleznainākajām Baltijas jūras piekrastēm Latvijā ar klusu, civilizācijas neskartu pludmali un iespaidīgu, vietām 20 metru augstu stāvkrastu. No krasta kraujas uz pludmali ved speciāli veidotas kāpnes, kas jau vairākkārt ir atjaunotas, jo spēcīgu vētru laikā krasts atkāpjas par vairākiem metriem gadā.

Jūrkalnes pagasts, kas padomju laikā atradies militāristu kontrolētajā un slēgtajā zonā, kļuvis pieejams plašam atpūtnieku lokam. Īpašu uzmanību piesaista debesu un jūras krāsu gamma.

Senāk Jūrkalni saukuši par Feliksbergu, t.i., Laimīgo kalnu. Par Jūrkalni pārdēvēta 1925. g.

Slīteres nacionālais parks dibināts 2000. gadā uz Slīteres rezervāta bāzes. Parka teritorija aizņem 16360 ha sauszemes un 10130 ha jūras akvatorija līdz 10 m dziļumam Baltijas jūrā un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē. Sākotnēji daļa no šīs teritorijas (1100 ha) 1921. gadā bija izdalīta kā Slīteres dabas piemineklis. 1957. gadā izveidoja Slīteres valsts rezervātu 7861 ha platībā. 1977. gadā to palielināja uz 14882 ha, bet 1979. gadā rezervāts ieguva savu administrāciju un zinātnieku štatus.

Slīteres nacionālajā parkā ietilpst t. s. Dundagas Zilie kalni, kas ir senā Baltijas ledus ezera krasts un puslokā stiepjas cauri visai Kurzemes pussalas ziemeļu daļai. To krauja saniedz 20 – 30 m augstumu un ir apaugusi ar krāšņu un bagātīgu koku un lakstaugu veģetāciju. Starp Zilajiem kalniem un jūru atrodas purvains līdzenums. Tuvojoties jūrai sastopamies ar senām, jūrai paralēlām kāpu grēdām, kuras veido t. s. kangarus un padziļinājumiem starp šīm kāpām – vigām, kas aizaigušas ar sūnu vai zāļu purvu. Vigās bieži ir arī lielāki vai mazāki ezeri. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē ir tipiskas kāpas ar tām raksturīgo veģetāciju.

Slīteres nacionālajā parkā, pamatojoties uz Slīteres rezervātā veiktajiem pētījumiem, konstatētas 860 paparžaugu un sēklaugu, 128 sūnu, 195 ķērpju, 40 gļotsēņu un 733 sēņu sugas. Daudzas no tām ir retas un aizsargājamas un ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Pirmā bākas būve, kas bija ļoti līdzīga pašreizējai tika pabeigta 1879. gadā. 1. pasaules karā bāka tika gandrīz pilnīgi sagrauta. Pēc kara blakus uzstādīts koka pagaidu tornis ar signalizāciju. Atjaunošanas darbi pabeigti 1925. gadā. Būvmateriālus pieveda pa jūru no Ventspils ar prāmjiem, nogādāšanai krastā pārkrāva laivās, bet tālāk veda zirgu pajūgos. 1930. gadā kāpa pie bākas stiprināta ar kadiķu klūgu groziem, kas pildīti ar oļiem, kā arī novitoti lieli laukakmeņi. Bāka nedaudz bojāta arī 2. pasaules karā. Septiņdesmitajos gados krasts nostiprināts ar betona bluķiem. 1994. gadā veikts torņa un ēkas kapitālremonts.

Virs ķieģeļu dzīvojamās un dienesta ēkas ir balts, apaļš ķieģeļu mūra tornis, tā augstums kopā ar laternu ir 19 m. Bākas laternas diametrs ir 3 m, to izgatavojusi J. Pinča firma Vācijā. Zviedru AGA firmas gaismas aparāts – acetilēna kvēlgaisma, ap ko pulksteņa mehānisms grieza 4 starmetējlēcas. Uguns augstums 46,5 m (balta uguns ar grupu zibšņiem). Bāka būvēta tuvu krastam un kāpa zem tās pakļauta abrāzijai.

Užava: Užavas nosaukums laika gaitā ir bijis dažāds: 1230. g. Osua, 1253. g. – Hasoree, 1338. g. Hasove, 1444. g. Azov, 1495. g. Hosouše beg, 1553. g. Hasav vai Hasau. Ja Užavas nosaukumu varētu tulkot no lībiešu valodas tad „už” nozīmē jauns, „uva” – straume, tas būtu – jaunā straume.

Užava ir sena apdzīvota vieta. Pirmie ar Užavu saistītie atradumi Datējami ar „agrā mezolīta” laika posmu, ap 7600. -7000 gadu p.m.ē.. Par to liecina daudzajos arheoloģiskajos pētījumos atrastie pierādījumi. Sārnates purvā ir bijusi neolīta laikmeta apmetne. Užavas pagasta teritorijā arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas daudzas senlietas, daļa no tām atrasta Užavas upes izskalotajos krastos. Užavas upes tuvumā atrasti kaula priekšmeti, naža fragmenti ar ziemeļbrieža vai zirga attēlu. Tā, piemēram, Užavā atrasta bronzas aproce ar XII gs. Gadsimtam raksturīgo ornamentu – Dieva zīmi, dažādas saktiņas, bronzas apkalts lāča ilknis ar piekariņiem. Interesanti arheoloģiski izrakumi liecina, ka Sārnate bijis aktīvs zvejnieku ciems jau no ļoti seniem laikiem, atrasti gan no koka izgriezti dieva tēli, gan arheoloģiskie pētījumi liecina, ka lietotas koka vienkoces – laivas, koka airi.

Savulaik Užavas grīva kļūst par vienu no mazajām ostām, kas apkalpoja manufaktūras un uzlaboja lauksaimnieciskās produkcijas savākšanu. No 1795. gada Užava ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā. 1817. gadā sākās zemnieku brīvlaišana Kurzemē un pagastu izveide. Užavas pagasta teritorijā atradās Sārnates muiža. Tai ir interesanta vēsture, pati muiža nopostīta 1905.gadā. Tā savulaik bijusi viens no baronu Bēru īpašumiem.

Par rosīgu saimniecisko un sabiedrisko dzīvi liecina daudzās organizācijas, kas Užavas pagastā pastāvēja pirmās Latvijas Republikas laikā. Tad Užavā darbojās Lauksaimniecības biedrība „Arājs”, pie biedrības bibliotēka. Pagastā bija pienotava, tvaika dzirnavas, vēja dzirnavas Sārnatē un Užavā. Darbojās vietējā ugunsdzēsēju biedrība, kas dibināta 1922.gadā, jūrmalas zvejnieku biedrība, dibināta 1923.gadā, meliorācijas biedrība, krājaizdevumu biedrība, piensaimniecības biedrība. Pasta nodaļas un telefona centrāles bija trijās vietās pagastā.

Padomju laikā piejūras teritorija ietilpa pierobežas zonā, Pagasta teritorijā izvietoja vairākas iekšlietu karaspēka daļas, kuru ēku drupas un darbības sekas ir saskatāmas vēl līdz šodienai. Užavas jūras akvatorijā glabājas liecības gan no akmens laikmeta, gan no II pasaules kara.

Vēl jāpiemin, ka Užavas Elku liepai un Elku avotam piedēvētas dziednieciskas īpašības. Užavas pagasta vēstures liecinieks ir arī resnākais osis valstī – tā apkārtmērs ir 5,6 m un uzskata, ka tam ir 1000 gadu.

8. diena. Užava – Jaunupe 40 km

Dienas stratēģiskais uzdevums ir tikt garām Ventspilij un tās piepilsētām.

Ventspils ir ostas pilsēta Latvijas ziemeļrietumos, Baltijas jūras krastā, Ventas grīvā. Pilsētas nosaukums nācis no Ventas upes, kas plūst cauri pilsētai. Hronikās pirmoreiz minēta 1290. gadā.

Ventspils ir nozīmīga kā neaizsalstoša osta, kurā tiek pārkrauts liels daudzums naftas, kālija un citu resursu tranzītā no Krievijas uz rietumiem. Tranzīts ir galvenais pilsētas ieņēmumu avots, kas ir ļāvis pilsētai ļoti strauji attīstīties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Pilsētas mērs kopš 1990. gadu sākuma ir Aivars Lembergs, kurš ir viens no Latvijas pazīstamākajiem politiķiem. Pilsētas uzplaukums tiek lielā mērā saistīts ar Lemberga personību.

Līdz 1230. gadam Ventas upes grīva bija kuršu ķēniņa Lamekina valsts sastāvā ar nosaukumu Saggara. 1253. gada 4. aprīļa latīniski uzrakstītajā līgumā par Kurzemes ziemeļu daļas sadalīšanu, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs, tā pieminēta kā apdzīvota vieta Ventavas zemē Sagare ex ultraque Winda (Sagare abās Ventas pusēs). Winda kā Livonijas ordeņa pils Ventas grīvā pirmoreiz minēta 1290. gadā. Ordeņa valsts gados bija ostas pilsēta, un kādu laiku Hanzas savienības locekle. Kurzemes hercogistes, sevišķi hercoga Jēkaba laikā (1642-1682) bija svarīga ostas pilsēta un kuģubūves centrs. Pēc Ziemeļu kara pilsēta relatīvi panīka un tās ienākumu pamatavots bija zvejniecība.

Jauns Ventspils uzplaukums aizsākās 20. gadsimta otrajā pusē, kad tā tika izvēlēta par vienu no galvenajiem PSRS naftas un tās produktu eksporta centriem. Pateicoties ostas infrastruktūrai, Ventspils mūsdienās ir viena no turīgākajām pilsētām Latvijā.

9. diena. Jaunupe – Irbes upe 35 km

Pa ceļam iepazīsimies ar Ovīšu bāku un Miķeļbāku.

Ovīšu bāka atrodas Ventspils rajona Tārgales pagastā. Bākas celtniecība pabeigta 1814. gadā un bez arhitektoniskiem grozījumiem saglabājusies līdz mūsu dienām un tā ir vecākā darbojošās bāka Latvijā.

Akmeņu mūra tornis (diametrs 11,5 m), kura iekšpusē ir otrs tornis (diametrs 3,5 m). Torņa augstums (bez laternas) 29,6 m, laternas augstums (bez vēja rādītāja, bet kopā ar pamatni) 6 m. Laterna (diametrs 3,5 m) izgatavota Sotera firmā Francijā. Laterna ir labi saglabājusies arī līdz mūsdienām. Bākā bija uzstādīts arī tās pašas firmas gaismas aparāts ar starmetēju lēcām, ko darbināja pulksteņa mehānisms, bet šo mehānismu 1915. gadā aizveda uz Krieviju. Vācu okupācijas iestādes uzstādīja jaunu gaismas iekārtu ar acetilēna degli, ko izmantoja līdz 1961. gadam. Uguns augstums ir 38,1 m vjl.

Miķeļbāka jeb Miķeļtornis ir augstākā bāka Latvijas piekrastē, kas atrodas Ventspils novada Tārgales pagasta Miķeļtorņa ciemā.

Pirmā torņa būve pabeigta 1884. gadā – cilindrisks 55 m augsts ķieģeļu mūra tornis, tajā laikā tā bija augstākā bāka Latvijas teritorijā. Bākā uzstādīja elektrisku gaismas avotu, kam strāvu piegādāja blakus ēkā esošā spēkstacija. Tornis 20. gs. sākumā sāka plaisāt.

1. pasaules karš

1915. gadā 1. pasaules kara laikā gaismas aparātu un spēkstacijas iekārtu aizveda uz Krieviju. Vācijas okupācijas iestādes uzstādīja acetilēna gaismas aparātu. 1. pasaules kara laikā bāka tika apšaudīta.

Latvijas laiks

1932. gada jūlijā tika uzcelts pagaidu koka tornis. Jaunā torņa būvi (gandrīz tikpat augstu) pabeidza un gaismu iededza 1934. gada septembrī. Bākā uzstādīja jau agrāk vācu izmantoto optisko ierīci – 1,76 m augstu, nekustīgu joslu lēcu. Bākā bija zviedru AGA firmas gaismas ierīce (acetilēna kvēlgaismas ar gāzes spiediena darbinātu aparātu, kas gaismu regulāri samazināja līdz minimālajai). Bākā ir sektoru uguns, kas redzama zaļa vai balta atkarībā no atrašanās vietas jūrā.

Okupācijas laiks

1941. gadā Sarkanā armija atkāpjoties bāku uzspridzināja.

1946. gadā uzbūvēts apmēram 30 m augsts koka pagaidu tornis. Tornis atjaunots 1957. gadā.

Bāka mūsdienās

Pašreizējais bākas tornis ir apmēram 56 m augsts (uguns augstums – 55,6 m vjl.) un tā ir augstākā bāka ne tikai Latvijas, bet visu Baltijas valstu piekrastē.

Irbes upe

Irbe (lībiski: Īra) ir upe Latvijā, Kurzemes ziemeļos. Izveidojas no Ziemeļkursas augstienes plūstošajām upēm Rindas un Stendes. Vienīgā ievērojamā pieteka ir Dižgrāvis upes kreisajā krastā. Upes kritums 8 m (0,25m/km). Vidējais caurplūdums grīvā ir 15,5 m³/s, maks. 82 m³/s, min. 3,1 m³/s. Ūdenstūristiem Irbe varētu patikt ar savu nošķirtumu no civilizācijas un daudzajām peldvietām. Irbe agrāk atradās teritorijā, kas nebija plaši pieejama, tāpēc tās apkārtne ir neskarta un tīra, ja neskaita pamestās Padomju armijas kara bāzes Irbes krastos. Pie ietekas no Lielirbes tilta līdz jūrai upes kreisais krasts kopš 2004. gada ir Ovīšu dabas lieguma teritorija ar pilnīgu apmeklējuma liegumu (izņemot pastaigas pa pludmali) no 1.maija līdz 1.septembrim.

10. diena. Irbe – Kolkasrags. 32 km

Esam pa vidu Lībiešu krastam

Lībiešu krasts (Lībiešu: Līvõd Rānda) ir no 1991. gada līdz 2003. gadam Ziemeļkurzemē (piekrastes teritorija no Ovīšiem Baltijas jūras krastā līdz Ģipkai Rīgas jūras līča pusē) pastāvējusi Valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija un lībiešu kultūras atjaunošanas programma (direktors Edgars Sīlis). Līdz tam šo teritoriju tās atšķirīgā etniskā sastāva dēļ dēvēja par “lībiešu jūrmalu”.

Ideja par Lībiešu krasta izveidi radās XX gs. 90. gadu sākumā, kad Ventspils rajona, Talsu rajona pašvaldība, Lībiešu kultūras savienība pārstāvji kopīgi izstrādāja nolikumu, pēc kura tad arī tika iecelta Lībiešu krasta administrācija, kas atbild par lībiešiem kopumā šajā teritorijā un nodarbojas ar līdzekļu sadali gan kultūras vajadzībām, grāmatu izdošanai, gan ražošanas vajadzībām, gan transporta vajadzībām.[1] Oficiāli Lībiešu krastu atklāja 1991. gada 4. februārī ar LPSR Ministru padomes lēmumu, pēdējā lībiešu apdzīvotajā teritorijā Ziemeļkurzemes piekrastē (aptuveni 50 km garumā gar Irbes jūras šaurumu), lai aizsargātu lībiešu tautības, dabas un kultūras mantojumu un tradicionālo dzīves veidu, kā arī izveidotu bāzi un radītu nepieciešamos apstākļus lībiešu tautības saglabāšanai, pastāvēšanai un attīstībai. Šo ciemu teritorijas pārzināja Kolkas, Dundagas un Tārgales pagastu pašvaldības, bet kultūras norises tika iekļautas valsts programmā.

Līdz pat Kolkai brauksim garām lībiešu zvejniekciemiem: Mazirbei, Pitragam, Saunagam.

Kolkas bāka ir nozīmīgākā Latvijas bāka, uzbūvēta Latvijas vienīgās (mākslīgas) salas. Tā uzcelta 1884. gadā 6 km attālumā no Kolkas krasta. Bākas tornis izgatavots Pēterburgā un nogādāts uz salu pa daļām. Bākas uguns augstums ir 19,6 m virs jūras līmeņa, bet gaisma redzama 9,3 jūras jūdžu jeb 17.2 km attālumā. Bākas saliņa veidota kā regulārs astoņstūris ar 42 m attālumu starp pretējām malām. Izkāpt iespējams atkarībā no aizvēja. Ja ir bezvējš vai laika apstākļi atļauj, visērtāk – ziemeļu pusē.

Jūras krastā, Kolkas ragā, atrodas Vecās bākas drupas. Īstenībā šeit 50 metru atstatu stāvējuši divi torņi, bet viens no tiem jau 19. gadsimtā izzudis pilnīgi.

Finišs Kolkasragā