10 dienas jūrā (Nida – Jūrkalne)

Raivo Šulcs (27.05.2010)

Latvijas piekraste kajakos: ceļojuma turpinājums. Ceļojuma mērķis – divās nedēļās nobraukt Lietuvas piekrasti un pabeigt braukt Latvijas piekrasti no Lietuvas robežas līdz Kolkai (pagājušā gada septembrī nobraucām Rīgas jūras līci no Ainažiem līdz Kolkai). Arī šogad izvēlētais laiks nav tūrisma sezonā, kas dod iespēju uz katra soļa nesastapt atpūtnieku pūļus.

Pasākuma formāts: • Transportlīdzeklis – airu laivas (kajaki) • Laika limits – max. 2 nedēļas. • Visu ceļu kajakos brauc divi dalībnieki – Raivo un Midis • Atsevišķas dienas līdzi ar laivu brauc arī Raimonds. • Krišs ir mūsu ceļojuma kinooperators. Brauc līdzi ar velosipēdu. • Māris G. ir plaša profila support-tīms. Brauc ar Kriša auto.

Man pašam pasākums sākās jau sestdien, kad laivojām Kuršu kāpas līcī, taču oficiāli starts ekspedīcijai Nida – Kolka tika dots svētdien.

Svētdiena, 16.05.

Starts no Ventes raga Kuršu kāpā. Laiks mierīgs, saulains un silts. Visa kāpas „iekšpuse”, jeb līča piekraste ir Randu pļavas.

Jau pavisam drīz iepūš spēcīgs Ziemelis, kā rezultātā ātrums airējot nokrīt līdz 3-4,5 km/h „čerez ņe,mogu”. Lai taupītu spēkus esam gatavi un pat ļoti vēlamies šodien mest mieru, taču piemērotas apmetnes vietas nekur nav. Tikai niedres un pļavas. Un gulbji. Mežs pārāk tālu, lai cauri biezajam niedrājam aiznestu laivas. Atrodam arī vienu upīti, kas aizvijas uz meža pusi. Tajā uz brīdi patveramies, taču pabraucot izrādās, ka upīte pagriežas prom no meža.

Izlaižot noskaņu aprakstu, nākas vien izpildīt dienas programmu un tikt līdz support-tīma atrastajai piebrauktuvei pirms pašas Klaipēdas.

Vieta vizuāli nav pieczvaigžņu, bet citādi ne vainas – atpūtnieku daļēji piemēslota pļava starp ceļu uz poligonu un niedru dūkstāju. Starp citu, raksturīga Kuršu kāpas īpatnība ir knišļu mākoņi. Par laimi tie sakarā ar pavasari vai citu iemeslu pēc nekož. Pirms tās respektējama lieguma zona – militārais poligons, aiz tās – pilsēta. Esam priecīgi finišēt un par jebkādu nakšņošanai piemērotu vietu. Cilvēku kustība gar nometnes vietu nav neko liela, pārsvarā militāristi, kas dodas uz darbu. Uztraucamies gaidot Raimondu, kurš neatbild uz telefona zvaniem. Raimonds pārmocījies ierodas tikai līdz ar krēslu. Pirmajā dienā nobraucām 33 km, no kuriem lielāko daļu airējām no visa spēka pret vēju.

Pirmdiena, 17.05.

Ziemelis turpina pūst, lai arī ne tik stipri kā vakar. Rīta izlūkbrauciens „aiz neko darīt” ar auto līdz Klaipēdai apstiprina aizdomas, ka jūra šodien nav un nebūs braucama. Klaipēdā sērfs un migla. Atgriežamies nometnē, kur migla izklīdusi, aizvējā silda saulīte un palicēji omulīgi sauļojas Kuršu kāpas „ezera” malā. Pa ceļam iebraucam veikalā. Pirmā diena krastā tiek veltīta atpūtai.

Otrdiena, 18.05.

Prognoze sola Ziemeļu vēju 4-5 m/s un nepacietīgi spriežam, ka jābrauc. Līcis spogulis. Airējam ostas akvatorijā. Pārsteidz dzīvā kuģu satiksme. Šaurajā kanālā lielāki un mazāki kuģi kursē viens pēc otra.

Tuvojoties molam ūdens pamazām sāk šūpoties un no jūras dveš dzestrums. Uzreiz aiz Delfinārija mūs uzrunā formā tērpts lietuvietis – amatpersona.

– Kuda vi jeģeķe? – V Latviju – Skoļķo vas? – Troje. – Dokumenti jesķ? – Da. Pokozaķ? – Vse latiši? – Da – Ņenado pokozaķ Amatpersona neļauj braukt tālāk. Pa rāciju sazinās ar attiecīgajiem ostas dienestiem un ziņo, ka šurp nāk kuģis: „Tri miļi ot suda. Uspejeķe vijķi”

Sakarā ar dzīvo satiksmi trīs jūdzes ( ~ 5 km) nešķiet iedrošinoši. Vēl gaidam, kamēr izeja uz jūru būs brīva no kuģiem. Jau esam sapratuši, ka līča miers ir bijis mānīgs. Jūrā divas dienas plosījies plosījies Ziemelis, kas pierimis tikai šorīt. Bieza migla. Dzirdama Lielā Kuģa miglas taure (kuģis ir tuvu), ūdens tuvojoties mola galam viļņojas, redzamība tuvu nullei. Ūdens pēkšņi kļuvis stindzinoši auksts.

Arī mola aizsargvalnis no ūdens puses izskatās ļoti liels salīdzinot ar vakar no krasta redzēto un attiecībā pret mūsu mazajām laiviņām. Atpakaļceļa vairs nav, mobilizējamies un stipri airējam. Pa priekšu vienam ne pārāk lielam kuģim un šķērsām velkonim.

Mola galā viļņi. Kas, protams, „atstarojas” no mola radot „tirinātāju”, savukārt aiz mola virzienā uz krastu viļņi ir vēl lielāki. Laivas piekrautas: līdzi telts, guļammaiss, apģērbs, ūdens un pārtika divām dienām… Neesmu neko tālu aiz mola, kad neredzamā miglas taure jau skan tepat blakus un no miglas iznirst liels spoku kuģa siluets. Domāt nav laika un visi (tfu, tfu, tfu + trīsreiz pie koka) sparīgi airējot esam aiz mola krastā. Patiesībā labi, ka ostas darbinieks mūs aizturēja – bail iedomāties, kā būtu sastapt lielo kuģi miglā šaurajā izejā uz jūru. Adrenalīns bija.

Otrajā dienā uz ūdens un trešajā ceļojuma dienā veicām 26km, no kuriem pa jūru 13km. Neatbilstoši iepriekšējā vakara laika prognozei (4-5 m/s) pūta diezgan stiprs Z vējš, pēc mūsu izjūtas (kas vēlāk apstiprinājās) 5-7m/s, brāzmās līdz 10m/s. Jūra kajaka mērogiem viļņojās jau pēc iepriekšējo dienu pūtiena. Izbraukšana cauri šaurajam Klaipēdas molam bija jēdziena „ekstrēms” cienīga dēļ dzīvās kuģu satiksmes, lielajiem viļņiem un ledainā ūdens. Pēc izkāpšanas krastā turpinājām ceļu Palangas virzienā. Ap 16’iem bijām spiesti meklēt apmetnes vietu „neatejot no kases”, jo viļņi kļuva pārāk lieli un plīstoši.

Tā kā piespiedu izkāpšanas vietā nebija iespējas piebraukt supporttīmam, krājumu vadāšana līdzi atmaksājās. Zvanam Krišam minot orientierus kartē, kurš vadoties no tiem piebrauc ar velosipēdu. Paliekam trijatā. Vietiņa trāpījusies glauna – pārsimts metru iekšzemē veloceliņš, bet uz jūras pusi, kur mēs, īpaši aizsargājama piejūras teritorija. Neviena cilvēka. Nodēvējam par Ērču Pļaviņu.

Trešdiena, 19.05.

8:00 – plānojām laisties jūrā jau no agra rīta, kamēr vēl nav vēja. Sakrāmējāmies un dodamies ekskursijā uz jūru. Nesanāks – vēja nav, toties vecie jūras viļņi ir gan. Ātri parādās migla (kas nebija, kamēr vilkām hidras) un tāpēc negribās mēģināt. Redzēt nevar neko, tikai dzird šermuļus uzdzenošās kuģu miglas taures no Klaipēdas puses. Atkal sēžam krastā.

Aiz kāpas ir silti un labi, tikai nav īsti ko darīt. Braukt miglā viļņos nešķiet perespektīvi. Rezultāts 2:2 – divas dienas braucam, divas dienas sēžam krastā. Māris pieved krājumus līdz tuvākajai vietai, kur var piebraukt ar auto. 21:00 – migla sāk izklīst, bija pērkona negaiss, toties viļņi sakārtojušies glītās rindās un jūra rimstas. Patiesībā ideāls sērfs. Rīt ceram beidzot tikt līdz Latvijai.

Ceturdiena, 20.05.

Startējam biezā miglā, toties jūra ir beidzot rimusies – „spogulis”. Migla turās līdz Palangai. Palanga sagaida ar kūrorta noskaņu un neskaitāmiem makšķerniekiem uz mola. Šventoji biju iedomājies savādāk. Zvejnieku ciemata vietā „ģerevņa”. Raimonds brauc atsevišķi no mums maršrutā no Šventoji līdz Papei.

Šodien lielā diena – šķērsojām Lietuvas – Latvijas robežu.1) mājās, 2) telefona sakari būs lētāki. Citādi karsta un mierīga diena. Rīgā šodien karstums esot neciešams. Mums, savukārt, airējas labi. Dienas otrajā pusē tomēr parādījās pretvējš, tāpēc atmetām teorētisko domu iedzīt nokavētos km. Noairējām 37km līdz Papei. Papes bāka un vietas noskaņa bija skaists nobeigums dienai.

Rīt plānots nokļūt Liepājas tuvumā. Pēc Klaipēdas mola šķērsošanas pieredzes šķiet, ka arī Liepājas mols varētu nebūt vienkārši.

Piektdiena, 21.05.

Labais laiks turpinās. Dzidrs ūdens. Vērojām nevis putnus, bet butes un citas (čūskām līdzīgas – vēja zivis vai zuši) zivis. Noskaņīga vieta pa ceļam – Jūrmalciems. Nopirkām varen gardas kūpinātas reņģes.

Jautāti par laika prognozi turpmākajām dienām, zvejnieki saka, ka rīt vēl būs OK, pēc tam sāksies mainīgs laiks. Pa ceļam apskatījām nogrimušu kuģi starp Papi un Bernātiem. No ūdens ārā tikai masts, ko par ligzdošanas vietu izvēlējušies kormorāni. Iztramdīti izvēlas taktiku bļaustoties riņķot virs galvas un mest „bumbas” tiešā tēmējumā. Tika noairēti 37km no Papes līdz Liepājas pievārtei. Pirms Liepājas sakarā ar karstumu gar iekšzemes pamali nostaigāja negaiss, taču mums aizgāja garām. Liepājā palikām ~ 7 km pirms mola, jeb tuvākajā iespējamajā vietā, kur var nakšņot kāpās. Pārsvarā dažādu subjektu kustība gar apmetnes vietu nerimās visu nakti, taču par laimi neviens neko nenospēra un arī citādi viss OK. Sajūta apmēram kā būtu nakšņot Mangaļsalā vai Bolderājā. Sakarā ar piektdienas vakaru atbrauca viesi.

Sestdiena, 22.05.

No Liepājas līdz Ziemupei jeb gandrīz līdz Akmeņragam. Ar prieku dodamies prom no naktsmājām – Liepājas „Bolderājas” rajoniņa. Lai arī Liepājas Dienvidu mola aizvējā dzīve šķita skaista, uzkāpjot izlūkos uz mola domas mainījās. Izlēmām, ka izdevīgāk apnest, nekā airēt apkārt. Pasākuma problēma vecā – aizvējā labi, taču aiz mola Ziemelis un ūdens ir tik auksts, ka sliktākajā gadījumā apgāzties pie mola pa kājām kuģiem būtu divkārt riskanti. Iekšējā akvatorijā airēt bija labi, taču laiku mola apnesiena epopejā pazaudējām.

Nobraucām 38km pret vēju ar ko sastapāmies kopš „Palmu līča” – bija grūti. Īpaši tāpēc, ka ienācās dezinformācija, „jums līdz apmetnes vietai vēl jāairē 5 km”. Pēc 8. km iestājās pilnīgs besis.. Izrādījās, ka 5 km pēc Ziemupes, nevis 5km no vietas, kur esam. Palikām lieliskā kempingā Laikas (Laika Valks) 5 km pirms Akmeņraga. Pirmo reizi pēc X dienām iegājām dušā!

Svētdiena, 23.05.

Auksts iepriekšējais vakars un šis rīts. Vējš iegriezās no mugurpuses, taču visapkārt staigāja pērkona negaiss, virs jūras zibeņoja. Īsi pēc braukt uzsākšanas sākās spēcīgs lietus un vējš, kas uzcēla jūru. Tikām tikai līdz Pāvilostai (15km), lai gan ātrums bija labs – līdz pat 10km/h īpaši neairējot. Līst kā ar spaiņiem un neizskatās, ka pāries. Neairējot auksti. Domājām ko darīt – airēt uz „parking’u” otrpus molam un, lai atsiltu, kurināt lietū ugunskuru vai palikt tepat. Palikām kempingā Pāvilosta Marine, kur mums piešķīra virtuves telpu (paldies par atbalstu!). Raimonds aizbrauc mājās, jo jābūt darbā. Uz pēcpusdienu lietus pierima, taču vējš kļuva arvien stiprāks. Pirmā nakts nedzirdot jūru zem īsta jumta. Elektrība, duša, mikrovilnis un tējkanna. Sakarā ar svētkiem ēdām nevis „tušāru”, bet gan īstu ēdienu – vispirms pelmeņus, tad Māris mikrovilnī izgatavoja siermaizītes.

Pirmdiena, 24.05.

No rīta, kā solīts prognozē, laiks uzlabojās: saulains, vēja nav taču līdz pat plkst. 16’iem. jūra negrib rimties: joprojām sērfs, jeb ekspedīcijas formātā nav braucams. Izmantojot skaisto dienu(silts gaiss+bezvējš+viļņi), pasērfoju Pāvilostā pie mola. Pēc tam atgriešanās dzīvē ar ērtībām. Nodomāju, ka sērfa dzīvesveids pa lielam „rullē”.

Sakarā ar slikto laika prognozi turpmākajai nedēļai šķiet, ka Kolku sasniegt pieejamajā laika budžetā neizdosies. Taču vēl dažas dienas rezervē ir, mēģināsim airēt tik tālu, cik iespējams un pēc tam turpināt braucienu labākos laika apstākļos.

Otrdiena, 25.05.

Pāvilosta – Jūrkalne. Mierīgs, saulains rīts, kas pārvēršas par bezcerīgu “pelēko” ar lietu un pūtienu. Pa dienu sola Rietumu vēju līdz 8 m/s. Vēja virziens mugurā un ātrums 8-10 km/h. No rīta Jūra bezvējā lēzeni šūpojas, līdz prognoze piepildās – lietus, sāk pūst un pamazām veidojas baltas viļņu galotnes. Brauciens pa vējam viļņos, kas siltā ūdenī un svaigiem spēkiem būtu labu labais, mūsu situācijā (uzkrājies nogurums, slapjdraņķis un aukstums) nemaz nešķiet rotaļīgs.

Jūrkalnes stāvkrasts no ūdens ir iespaidīgāks kā no krasta. Pēc ierasti taisnās piekrastes braucam no raga uz ragu. Jebkurā vietā krastā izkāpt nemaz nevar jo bail uztriekties uz kāda zemūdens akmens. Kad piebraucam pie Rīvas upes jūra sāk celties arvien ātrāk – ne pa stundām, bet pa minūtēm. Tikām līdz iecerētajam dienas finišam Jūrkalnē un paspējam tikt krastā gandrīz vai pēdējā brīdī. Ja startētu no Pāvilostas stundu vēlāk, obligātais „ieberziens” neizpaliktu.

Laika prognoze turpmākajām dienām līdzīga – vismaz pusi nedēļas sola sēdēšanu malā. Sasniegt finišu pieejamajā laika budžetā vairs nav iespējams, tāpēc izlemjam šajā vietā likt punktu un atgriezties citu reizi, lai noairētu atlikušo piekrastes daļu – no Jūrkalnes 3 vai 4 dienās sasniegtu Kolku.

Kajakos nobraukta Lietuvas jūras piekraste (tiesa dēļ laika apstākļiem pa Kāpas iekšpusi). Latvijā nobraukti ~ 115 km no ~240 km. Ja nebūtu braukuši Lietuvu, būtu finišējuši Kolkā. Palikusi vieglākā puse – Irbes jūras šaurumā.

Lai nu kas, bet šoreiz Jūras kajakošana ar visiem Jūrai un kajakošanai raksturīgajiem elementiem tika izpildīta. Lietuves piekraste šķiet atvērtāka vējiem kā Latvijas piekraste. Par to liecina ne tikai redzētais jūrā, bet arī Klaipēdas ostas mega augstais mols ar šaurajiem vārtiem. Un, protams, ka Rīgas jūras līcis salīdzinot ar Baltijas jūras piekrasti ir daudz vienkāršāk braucams. Braucot mājup pāri Daugavai Rīgā likās, kas tā tāda par sīku peļķīti.

Tāpat nav pierasts, ka rīt nebūs jāvelk hidra un jāairē, ka vakariņās nebūs „tušonka” ar makaroniem, ka nebūs jāmeklē naktsmītne, ka Māris šovakar nepiegādās preces no veikala un citas pašsaprotamas lietas. Windfinder.com atrodamā statistika par maijā valdošajiem DA un citiem Dienvidu vējiem izrādījās fufelis. Nedēļu no vietas pūta ziemelis un tikai pēdējās dienas citi vēji (D,R).

Video:

• Nida Kolka 1. daļa. Nida (Kuršu līcis – Pape)

• Nida – Kolka – 2. daļa (Liepāja – Jūrkalne)

• Nida – Kolka 3. daļa. Sērfs (Pāvilosta)

• Sērfs tuvplānā

Statistika:

• Ceļojums ilga 10 dienas. Uz ūdens pavadītas 7 dienas, krastā sēdētas 3 dienas.
• Praktiski bezvējā airētas divas dienas, pretvējā trīs dienas, pa vējam divas dienas.
• Vidējā kilometrāža pieskaitot krastā sēdētās dienas– 20,2 km
• Vidējā kilometrāža airēšanas dienās – 28, 86 km
• Lielākā kilometrāža dienā airējot – 38 km
• Mazākā kilometrāža dienā airējot – 15 km
• Dienas uz ūdens:
• 1.diena. – 33 km
• 2.diena. – 26 km
• 3.diena – 37 km
• 4.diena – 37 km
• 5.diena – 38 km
• 6.diena – 15 km
• 7. diena – 16 km

• Kopā 202 km (precīzāk pēc GPS skat šeit >>)
• Laiks uz ūdens – 40 h 55 min
• Vidēji airēts 5,8 h dienā
• Vidējais ātrums kustībā – 5.9 km/h

Dēļ laika Latvijas piekraste kajakos izrādījās grūtāks pasākums kā sākotnēji domāts. Pateicības attiecīgi visiem pasākuma dalībniekiem: Midim, Krišam, Mārim, Raimondam un support-tīmam no malas.